Attiecību (pār)veidošana ar dabu: Rīgas Zoo viesi, iedzīvotāji un darbinieki

Abstract

Mūsdienu zoodārzi tiek mudināti apvienot labturību nebrīvē turētiem dzīvniekiem ar izglītojošām, pētnieciskām un sugu saglabājošiem aktivitātēm. Kamēr apmeklētāju pieredze kļūst aizvien iekļaujošāka, pētnieki uzskata, ka mūsu izpratne par daudzsugu attiecībām ir ierobežota. Mans mērķis bija saprast, kā cilvēki izprot viņu attiecības ar pavadošajām sugām zoodārzā. Sekojot Donnas Haravejas pieejai, izmantoju saišu-figūras kā teorētisku rīku, lai kartētu cilvēku-dzīvnieku saites un saskatītu zoo kā daudzsugu kontaktzonu. Balstoties uz kvalitatīvo analīzi lauka darbā ievāktajiem datiem no Rīgas Zoo, es secinu, ka šī brīža Antropocēnas diskusiju kontekstā, zoodārzi ir vieta, kur sugu attiecības savstarpēji sapinās, atspoguļojot mūsu izpratni par mūsu vietu dabā.

Modern zoos have pressure to combine the welfare of captive animals with educational, research and conservation efforts. While the visiting experience is becoming more immersive, researchers argue that our understanding of multispecies relations remains limited. The aim was to understand how humans make sense of their relations with companion species at the zoos. I follow Donna Haraway’s approach, using string-figure as a theoretical device to map the human-animal relations and view the zoo as a multispecies contact zone. Based on qualitative analysis of my ethnographic fieldword data from Riga Zoo, I argue that when placed in context of the current debate on Anthropocene, zoos are site of reciprocal multispecies entanglements that mirror our understanding of our place in nature.