Brīvprātīgais darbs un reciprocitāte. Brīvprātīgā un atbalsta saņēmēja savstarpējās attiecības

Abstract

Brīvprātīgais darbs bieži vien tiek raksturots kā palīdzība, ietverot faktu, ka, pretstatā ar algotu darbu, atlīdzība par to netiks saņemta. Šī bakalaura darba ietvaros tiek pētīti iemesli, kādēļ cilvēks iesaistās brīvprātīgajā darbā, kā arī tiek pētīta vēlme iesaistīties sociālās attiecībās, kuru pamatā ir atbalsta sniegšana, kas netiek atlīdzināta. Lai pētītu iepriekšminēto, tika veiktas intervijas ar brīvprātīgajiem un darbiniekiem, kas strādā nevaldības organizācijā ar mērķi atbalstīt cilvēkus ar invaliditāti un viņu ģimenes. Papildus tam, dalība dažādās organizācijas aktivitātēs deva iespēju vērot dinamiku, kas veidojas starp brīvprātīgajiem un cilvēkiem, kas no viņiem saņem atbalstu. Iegūtie dati analizēti civilās sabiedrības un humanitārisma kontekstā, ļaujot argumentēt, ka cilvēka iesaiste brīvprātīgajā darbā nav individuāls un izolēts fenomens.

Volunteer service is often defined in terms of helping and implies that, in contrast to paid labour, it will not be remunerated. In this Bachelor’s thesis, the reasoning behind one's involvement in volunteer service and willingness to engage in a social relation based on an unreciprocated flow of support is investigated. To do so, unstructured and semi-structured interviews with volunteers and employees working in a non-governmental organization that supports people with disabilities and their families were conducted. Additionally, participating in different activities of the organization allowed the observation of the dynamics between volunteers and the people they support. Gathered data is contextualized within civil society and humanitarianism, allowing us to argue that one's engagement in volunteer service is not an individual and isolated phenomenon.