Vairāk nekā valoda: Etniskās piederības un piederības apzināšanās Ziemeļamerikas latviešu diasporā

Abstract

Valodas un etniskās piederības savstarpējā saistība diasporas kontekstā ir sarežģīta un daudzslāņaina, un tā joprojām rosina padziļinātu izpēti. Šajā darbā tiek pētīts kā etniskā identitāte, piederības sajūta kopienai un latvietība tiek izprasta, uzturēta un veidota bez latviešu valodas prasmes starp Latviešu diasporas pārstāvjiem Kanādā un ASV. Citos veiktajos pētījumos tika uzsvērta latviešu valoda kā būtiska etniskās identitātes un kultūras nepārtrauktības elements diasporas kopienās. Tomēr maz uzmanības tiek veltīts tiem diasporas latviešiem, kuriem latviešu valodas zināšanu nav. Balstoties uz deviņām daļēji strukturētām intervijām, novērojumiem Latviešu dziesmu un deju svētkos Kanādā un tematisko analīzi, pētījumā tika noskaidrots, ka latviskā identitāte Ziemeļamerikas diasporā nav viennozīmīgi atkarīga no valodas prasmes. Tā tiek aktīvi veidota piešķirot personīgu nozīmi, iesaistoties kultūras praksēs, un caur pašidentifikāciju, ko atbalsta kopiena, kurā valodas prasme netiek stingri noteikta kā iekļaušanas kritērijs. Pētījumā iegūtie secinājumi sniedz ieguldījumu plašākās diskusijās par etnisko piederību un diasporas identitāti, parādot, ka piederība un kopienas pastāvēšana var saglabāties arī apstākļos, kad tradicionāli etniskās pazīmes, piemēram, valoda, mazinās.

The relationship between language and ethnicity is complex and nuanced, especially in the context of the diaspora, and continues to invite anthropological research. Focusing on diaspora Latvians in Canada and the US who do not speak Latvian, this thesis examines how ethnic identity, community belonging, and Latvianness is navigated, understood, and maintained in the absence of language proficiency. Previous research has looked at the Latvian language as central to ethnic identity and cultural continuity within diaspora communities, however, less attention has been given to experiences of ethnic identity among diaspora Latvians who do not possess the language. Drawing on nine semi-structured interviews, observations at the Latvian Song and Dance Festival in Canada, and a thematic analysis of the collected data, this research argues that Latvian ethnic identity in the North American diaspora is not solely dependent on Latvian language proficiency, rather, it is actively negotiated through personal meaning-making, engaging in cultural practices, and self-ascription, which are facilitated by a community that does not strictly enforce linguistic boundaries for inclusion. These findings contribute to broader discussions on ethnicity and diaspora by showing how belonging and community can persist even as traditional ethnic markers, like language, decline.