ASV Maksimālā spiediena kampaņas ietvaros pret Venecuēlu vērsto ekonomisko sankciju efektivitātes analīze

Abstract

Šajā darbā ir aplūkota Maksimālā spiediena kampaņa (2017-2022), kuras ietvaros ASV tiecās ar ekonomisko sankciju palīdzību veicināt Venecuēlas līdera Nikolasa Maduro (Nicolás Maduro) valdības nomaiņu un apturēt Latīņamerikas valsts pāreju uz autokrātisku politisko režīmu. Darba mērķis ir skaidrot ASV nespēju panākt minēto ieceri, neskatoties uz ievērojamajiem zaudējumiem, kurus Amerikas sankcijas nodarīja Venecuēlas ekonomikai. Lai skaidrotu sankciju epizodes iznākumu, pētījumā tiek izmantota Konflikta ekspektāciju teorija, kas tikusi papildināta ar Venecuēlas iekšpolitisko procesu analīzi. Darbā ticis secināts, ka Konflikta ekspektāciju teorija nespēj pietiekami veiksmīgi skaidrot sankciju epizodes iznākumu. Modeļa prognožu novirzes no realitātes ir iespējams skaidrot, pievēršot uzmanību dažādiem Venecuēlas iekšpolitiskajiem faktoriem, kā arī valsts politiskā režīma īpatnībām - proti, pirmkārt, Maduro apziņai, ka Maksimālo spiediena kampaņu nevarētu uzturēt divas dažādas, pēctecīgas ASV administrācijas, otrkārt, Maduro neatkarībai no plaša elektorāta valstī, treškārt, sankciju negatīvajai ietekmei uz Maduro spēju atalgot ietekmīgās elites Venecuēlā, ceturtkārt, Maduro spējai pārveidot Venecuēlas ekonomiku un apiet daļu sankciju un, piektkārt, Maduro veidotajām aliansēm ar anti-amerikāniski noskaņotām valstīm un to atbalstam Venecuēlai sankciju epizodē. Pētījuma rezultāti apstiprina akadēmiskajā literatūrā nereti izvirzīto pieņēmumu, ka ekonomiskās sankcijas ir visai neefektīvas autoritāru valstu piespiešanā.

This paper examines the Maximum Pressure campaign (2017–2022), during which the United States sought to use economic coercion to cultivate the replacement of Venezuelan leader Nicolás Maduro’s government and to stop the country’s transition toward an autocratic political regime. The goal of the study is to explain the United States’ failure to achieve this objective, despite the significant damage inflicted on Venezuela’s economy by the sanctions. To analyze the outcome of this sanctions episode, the study applies Conflict Expectations Theory, which is supplemented with an analysis of Venezuela’s domestic political processes. The results of the study show that the Conflict Expectations model alone is insufficient to fully explain the outcome of the sanctions episode. The divergence between the model's predictions and the actual outcome can be understood by considering various domestic factors in Venezuela and the specific nature of its political regime — namely: (1) Maduro’s awareness that two consecutive U.S. administrations would be unable to sustain the Maximum Pressure campaign, (2) Maduro’s independence from a broad electoral base in Venezuela, (3) the sanctions’ impact on the Venezuelan leader’s ability to reward influential elites, (4) his ability to restructure the Venezuelan economy and circumvent sanctions, and (5) the alliances Maduro made with anti-American states and their support during the sanctions episode. The findings support the frequently mentioned assumption in academic literature that economic sanctions are largely ineffective in coercing authoritarian regimes.