Izlīgums civilprocesā

Abstract

Izlīgums ir uzskatāms ne tikai par nozīmīgu procesa institūtu, bet pat par prasības tiesvedības mērķi. Tiesneša pienākums ir vedināt uz to, tomēr reālajā dzīvē tā tas nebūt nav. Tiesa ne vienmēr cenšas panākt pušu izlīgumu. Tā vien formāli piemin par izlīguma iespējamību, tādējādi Civilprocesa likumā ietvertais tiesas pienākums veicināt pušu samierināšanos un izlīguma panākšanu pašlaik nesasniedz mērķi. Tāpat arī veiktie grozījumi Civilprocesa likumā par valsts nodevas apmaksu 50% apmērā izlīguma noslēgšanas gadījumā praksē nedarbojas, jo nav grozīti citi Civilprocesa likuma panti, lai veiktie grozījumi darbotos. Darbā būs norādīts uz citiem likumdevēja „robiem”, kas kavē vai pat padara izlīguma noslēgšanu par neizdevīgu, kā arī atspoguļoti atzītu autoru teorētiķu viedokļi. Šī darba mērķis ir izpētīt izlīguma kā atsevišķa institūta regulējumu Latvijā, norādīt uz problēmām un nepilnībām, kas saistītas ar izlīguma noslēgšanu esošajā Civilprocesa likumā, salīdzināt izlīgumu ar citu valstu (Krievijas un Lietuvas) regulējumu, kā arī uz šīs analīzes pamata izstrādāt secinājumus un dot priekšlikumus, kā uzlabot izlīguma regulējumu tā, lai puses būtu maksimāli ieinteresētas noslēgt izlīgumu, nevis tiesāties gadiem ilgi. Darba kopsavilkumā ir piedāvāti priekšlikumi normatīvā regulējuma uzlabošanai, lai novērstu esošos šķēršļus izlīguma noslēgšanai.

Settlement is viewed not only as a significant institute of legal procedure, but even as the goal of claim proceedings. To direct towards this goal is a duty of the judge, yet in real life it is not common. The court does not always try to reach settlement of the parties. It only formally mentions the possibility of settlement, thus the duty of the court to promote reconciliation of parties and to conclude settlement, included in the Civil Procedure Law, does not reach its goal. Also the amendments to the Civil Procedure Law about the state tax payment at the amount of 50% in case of settlement do not work in practice, because other articles of the Civil Procedure Law have not been altered to make these amendments effective. This paper also points at other “gaps” in legislation which delay or even make the conclusion of settlement disadvantageous. It also reflects the opinions of acknowledged theoreticians. The goal of the paper is to study the regulations of settlement as a separate institute in Latvia, to indicate problems and imperfections in the existing Civil Procedure Law regarding conclusion of settlement, to compare settlement regulations in different countries (Russia and Lithuania) as well as to draw conclusions and give propositions for settlement regulation improvements, so that parties would have maximum interest in settlement conclusion, rather than having a legal procedure for years. The summary of the paper offers propositions for improvement of normative regulations to prevent existing obstacles for settlement conclusion.