Sadarbības prasmju veicināšana angļu valodas stundās runāšanas prasmju attīstīšanai 7.klasēs

Abstract

Diplomdarba mērķis ir izpētīt, kā regulāra, strukturēta runāšanas prakse, apvienota ar emocionāli atbalstošām metodēm, var uzlabot pusaudžu runas prasmes angļu valodas stundās. Tēma tika izvēlēta, jo autore novēroja, ka daudzi 7. klases skolēni saskaras ar grūtībām runas plūdumā, pārliecībā un aktīvā līdzdalībā mutiskajos uzdevumos. Ņemot vērā pusaudžu vecumposmam raksturīgās emocionālās un attīstības īpatnības, mācību procesā tika ieviesta komunikatīva un sadarbībā balstīta pieeja, lai veicinātu gan valodas prasmju, gan emocionālās iesaistes attīstību. Izmantotā pētījuma metode ir gadījuma pētījums kādas Rīgas vidusskolas 7. klasē. Pētījuma gaitā tika izmantotas tādas datu vākšanas metodes kā aptaujas anketas, skolotājas novērojumi pirms un pēc mācību aktivitātēm. Pētījuma rezultāti liecina, ka regulāras runāšanas aktivitātes, ko papildina skolotāja atbalsts un vienaudžu sadarbība, būtiski uzlaboja skolēnu runu plūdumu, vārdu krājuma lietojumu un pārliecību runājot. Kvantitatīvo un kvalitatīvo datu analīze arī atspoguļo pozitīvas izmaiņas skolēnu emocionālajā gatavībā komunicēt un vēlēšanās aktīvi piedalīties runāšanas uzdevumos.

The aim of the present Diploma Paper is to explore how regular, structured speaking practice combined with emotionally supportive methods can improve adolescents’ speaking skills in English lessons. The theme was chosen because the author observed that many students in 7th grade struggled with fluency, confidence, and active participation in speaking tasks. Considering the emotional and developmental characteristics typical of adolescence, a communicative and cooperative approach was implemented in the classroom to support both the linguistic growth and emotional engagement. The implemented research method was a case study conducted with 7th-grade students in a secondary school in Riga. The data collection methods included self-evaluation and peer-evaluation questionnaires, dialogue-based assessments, and continuous classroom observations before and after the implementation period. The results of the research show that regular speaking-focused activities, supported by scaffolding and peer collaboration, significantly improved students’ fluency, vocabulary use, and confidence. The analysis of quantitative and qualitative data also highlights positive changes in students’ emotional readiness to communicate and their willingness to engage in speaking tasks.