Fiziskas personas saistību dzēšana maksātnespējas procesā un tā sekas

Abstract

Bakalaura darbā “Fiziskas personas saistību dzēšana maksātnespējas procesā un tā sekas” tiek pētīta saistību dzēšanas procedūra, tās priekšnoteikumi, pārtraukšanas nosacījumi un sekas. Saistību dzēšanas procedūru var uzsākt tikai pēc pabeigtas bankrota procedūras, taču tas nav vienīgais priekšnoteikums, parādniekam jābūt arī godprātīgam norādot savu faktisko mantas stāvokli, lai bankrota procedūra būtu realizēta atbilstoši faktiskajai situācijai, pretējā gadījumā saistību dzēšanas procedūra tiks nepiemērota. Izstrādājot saistību dzēšanas plānu, būtiski ir paredzēt potenciālo ienākumu apmēru, lai noteiktu plāna izpildes termiņus un apjomu, kādā tiks apmierinātas kreditoru prasības. Ja plāna izpildes laikā parādnieks nav ievērojis labas ticības principu, nav veicis grozījumus būtisku izmaiņu gadījumā, ir slēpis darījumus vai nav pildījis pienākumu gūt ienākumus, tas var kalpot par pamatu saistību dzēšanas procedūras pārtraukšanai. Savukārt, ja parādnieks ir bijis godprātīgs un izpildījis saistību dzēšanas plānu pilnā apmērā, tiesa vērtē par parādnieka atbrīvošanu no atlikušajām saistībām, kas nav dzēstas saistību dzēšanas plānā vai neatbrīvošanu. Darba gaitā secināts, ka parādnieku negodprātīga rīcība saistību dzēšanas procedūrā ir samērā izplatīta parādība. Tāpat likumdevējs līdz šim nav pilnībā atrisinājis problēmjautājumus, kas saistīti ar invaliditātes pabalstu saņēmējiem vai parādniekiem piederošu mantu – piemēram, kriptovalūtu. Atslēgvārdi: fiziskas personas maksātnespējas process, saistību dzēšanas procedūra, saistību dzēšanas plāns, negodprātība, labas ticības princips, parādnieks, kreditors, kreditoru prasījumi, parādnieka pienākumi saistību dzēšanas procedūrā.

The bachelor's thesis “Debt discharge for natural persons in Bankruptcy proceedings and its consequences” examines the debt discharge procedure, its prerequisites, grounds for termination, and consequences. The debt discharge procedure can only be initiated after the completion of bankruptcy proceedings; however, this is not the sole requirement. The debtor must also act in good faith by accurately disclosing their actual financial situation, in order to ensure that the bankruptcy proceedings reflect the real circumstances. Otherwise, the debt discharge procedure will not be applied. When developing a debt discharge plan, it is essential to estimate potential income in order to determine the duration of the plan and the extent to which creditors’ claims will be satisfied. If, during the implementation of the plan, the debtor fails to act in good faith, does not make amendments in the case of significant changes, conceals transactions, or fails to fulfill the obligation to earn income, such actions may serve as grounds for terminating the debt discharge procedure. Conversely, if the debtor has acted in good faith and fulfilled the debt discharge plan in full, the court will assess whether to release the debtor from the remaining obligations not discharged under the plan. The study concludes that dishonest conduct by debtors in the debt discharge procedure is a relatively common phenomenon. Moreover, the legislator has not yet fully resolved certain issues, such as the treatment of debtors receiving disability benefits, or the handling of debtor-owned assets — for example, cryptocurrency. Keywords: natural person insolvency process, debt discharge procedure, debt discharge plan, dishonesty, principle of good faith, debtor, creditor, creditors’ claims, debtor’s obligations in the debt discharge procedure.