Privātuma aizsardzība attiecībā uz mākslīgā intelekta pielietošanu masu novērošanā

Abstract

Masu novērošana jeb uzraudzība ir plaša mēroga, sistemātiska un digitāla personu datu iegūšana, kas tiek veikta ar tehnoloģiju starpniecību. Mūsdienās novērošana ir kļuvusi par neatņemamu digitālās vides sastāvdaļu, uzņēmumiem pielietojot arvien advancētākus risinājumus komerciālos nolūkos. Šie risinājumi veicina mērķtiecīgu, personalizētu mārketingu, kura īstenošanai nepieciešama piekļuve personas datiem. Tomēr pastāv ne tikai komerciālā novērošana, bet to drīkst veikt arī valstis leģitīmu interešu realizēšanas nolūkā. Darba ietvaros galvenā uzmanība tiek pievērsta valsts veiktajai novērošanai, kas bieži tiek attaisnota ar nepieciešamību nodrošināt valsts vai sabiedrības drošību. Attīstoties mākslīgā intelekta sistēmām un paplašinoties to pielietojuma iespējām, tostarp novērošanas jomā, rodas būtiski riski ne vien tiesībām uz privātumu, bet arī demokrātiskām vērtībām. Šie riski ir saistīti gan ar novērošanas slepeno raksturu, gan ar mākslīgā intelekta kā jaunas tehnoloģijas vēl pilnībā neapzināto potenciālu, kura nekontrolēta izmantošana var novest pie būtiska privātuma ierobežojuma vai pat tā izzušanas. Darbā tiek izvirzīts mērķis noskaidrot ne tikai, kā starptautiski un nacionāli tiek atrasta robeža starp drošības un privātuma aizsardzību novērošanas realizēšanā, bet arī mākslīgā intelekta pielietošanas robežas un regulatīvos pasākumus, kas atsver tā potenciālos draudus.

Mass surveillance is the large-scale, systematic and digital collection of personal data through the use of technology. Nowadays, surveillance has become an integral part of the digital environment. Companies are applying increasingly advanced solutions for commercial purposes, such as, targeted marketing that is based on a personalised approach, which requires personal data to make it possible. However, it is not only commercial surveillance that takes place, but also states can carry out the surveillance of public for the purpose of pursuing legitimate interests. This paper mainly focuses on state surveillance, which is justified on the grounds of national security or public safety and protection. The advancment and increased usage of artificial intelligence systems, especially in digital surveillance, raises a wide-ranging threat not only to the right to privacy but also to democratic values. Given the secretive nature of mass surveillance and the immeasurable potential of artificial intelligence as a newly discovered technological tool whose limits have yet to be defined, there is a risk of loss of privacy. The aim of this work is to clarify how the boundaries between security and privacy in surveillance are regulated internationally and nationally, as well as the limits of the use of artificial intelligence and the regulatory measures that counterbalance its potential threat to human rights.