Detālplānojums kā īpašuma tiesību aprobežojums

Abstract

Darbā „Detālplānojums kā īpašuma tiesību aprobežojums” autors pēta detālplānojuma tiesisko regulējumu Latvijā uzmanību pievēršot problēmjautājumiem, kas skar minēto jomu. Detālplānojums ir viens no teritorijas plānošanas instrumentiem, kam teritorijas plānošanā ir vissīkākā detalizāciju (detalizē vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu) un kas palīdz nodrošināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību valstī. Būtībā detālplānojums ir beidzamais posms jebkādai darbībai ar zemi normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un nosaka tās lietošanas un apbūves iespējas un aprobežojumus. Līdz ar to detālplānojums ir uzskatāms par sava veida īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu. Tādēļ darbā autors pievērsis uzmanību tieši ievērojamākām problēmām, kas sastopamas detālplānojuma izstrādes un apstiprināšanas procesā, apsverot minēto problēmu iespējamos risinājumus. Darba tiek secināts, ka ievērojamākās problēmas izriet no pašvaldības lielās rīcības brīvības, kas tai piešķirta savu autonomo funkciju pildīšanai un ir šķietami neierobežotas, kas savukārt noved pie pienākumu nepildīšanas vai to nepienācīgas pildīšanas. Šajā sakarā autors darbā ir norādījis uz kontroles nepietiekamību galvenokārt detālplānojuma izstrādes stadijā, izvērtējot iespēju ar likumu noteikt pašvaldības rīcības ierobežojošus faktorus kā arī vairāk konkretizēt gadījumus, kuros nepieciešama detālplānojumu izstrāde, paredzot normatīvajos aktos iestrādāt tikai izņēmuma gadījumus, kad detālplānojuma izstrāde nebūtu nepieciešama. Darbā autors īpaši izdala divas aktuālākās problēmas, kuras visbiežāk ir par iemeslu detālplānojuma atzīšanai par prettiesisku – sabiedrības līdzdalības neievērošana un kompetento iestāžu nosacījumu un/vai atzinumu nesaņemšana vai neievērošana. Pašvaldības nereti neievēro sabiedriskās līdzdalības nozīmīgumu detālplānojuma izstrādes stadijā, jo īpaši sabiedrības informēšanā un viedokļu izvērtēšanā, kas nereti noved pie detālplānojuma atzīšanas par prettiesisku, kas savukārt nelabvēlīgi ietekmē gan jau izlietotās tiesības, gan tiesisko paļāvību kopumā. Līdzīgi pašvaldība nereti nepievērš uzmanību kompetento iestāžu atzinumu saņemšanas un izvērtēšanas procesam, kas tādejādi arī var novest pie detālplānojuma atcelšanas. Līdz ar to autors iesaka sīkāk reglamentēt iepriekš minētā svarīgumu un noteikt papildu normas labākai detālplānojuma izstrādes procesa tiesiskuma nodrošināšanai, papildus izstrādājot metodiskos norādījums pašvaldībām. Īpaša uzmanība arī tiek vērsta uz detālplānojuma, kura grafisko daļu un teritorijas apbūves un izmantošanas noteikumus pašvaldība izdod saistošo noteikumu veidā, apstrīdēšanas termiņa neesamību, kas neveicina ilgtspējīgas un līdzsvarotas attīstības mērķi un nepamatoti ierobežo īpašuma īpašnieku (lietotāju) tiesisko paļāvību, kas šajā gadījumā nav pieļaujams. Līdzīgi kā apstrīdēšanas termiņu neesamība, nesaprotams ir esošais regulējums saistībā ar detālplānojuma ierosināšanu un finansēšanu, kas būtībā noved pie attīstības stratēģijas plānošanas uzdevuma deleģēšanas privātpersonai, kas saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu nav atļauts. Darba nobeigumā autors izdara secinājumus par esošo situāciju teritorijas plānošanā Latvijā un iespējamajiem problēmu risinājumiem.

The author of the thesis Detail Planning as Limitation of the Right to Use Property, studies the legal basis for detail planning in Latvia, paying attention to the problems related to this area. Detail planning is one of the territorial planning instruments with the most detail (detailing planning of municipality territories), which helps secure sustainable and balanced development in the country. Basically, detail planning is the final stage in any operations with land stipulated by the law, which sets possibilities and limitations of utilisation and construction of the land. Thus detail planning can be seen as a limitation of the right to use property. Therefore, the author pays attention to the most notable problems of the development and the approval stages of detail planning, considering possible solutions for the said problems. As a conclusion, the most notable problems arise out of excessive freedom of action granted to municipalities for fulfilment of their autonomous functions. Such freedom is seemingly unlimited, which, in its turn, leads to non-fulfilment or incomplete fulfilment of obligations. In this respect, the author points out to the lack of control mainly in the development stage of detail planning, evaluating the possibility to stipulate such factors in the law, which would limit the actions of municipalities. It is suggested more often to specify cases where detail planning is necessary, stipulating in the law only the exceptions when detail planning is necessary. The author points out to two most topical problems that are the most common reason for declaring detail planning as illegal – non-observance of social participation and non-receipt of statements and/or requirements from competent authorities. Municipalities often do not take into consideration the importance of social participation during development stage of detail planning, especially in informing society and judging opinions, which quite often leads to declaring detail planning as illegal, which, in its turn, has a negative effect on the rights already used, as well as on legal reliance in general. Likewise, municipalities often pay attention to the process of receiving and evaluating statements from competent authorities, which may lead to cancellation of detail planning. Therefore the author suggests to regulate in more detail the importance of the aforementioned and to set additional regulations for ensuring a better rule of law of the development process of detailed planning. Special attention is paid to the lack of an appeal period of detail planning, the graphical part of which and the terms of utilisation and construction are issued by municipalities in form of mandatory regulations. It does not further sustainable and balanced development and groundlessly limits the legal reliance of property owners (users), which in this case is inadmissible. Just like the lack of an appeal period, the existing regulations regarding initiating and financing detail planning are incomprehensible, which basically leads to delegating the development strategy of a planning task to private persons, which is not permitted according to the Public Administration Law. At the end of the thesis, the author makes conclusions about the existing situation in territorial planning in Latvia and mentions possible solutions to the problems.