Krāpšanas kvalifikācijas problemātika

Abstract

Krimināllikuma 177.pantā noteiktā krāpšana, kā viens no noziedzīgiem nodarījumiem pret īpašumu, pēc savas izpausmes var būt ļoti līdzīga Civillikumā noteiktajai neatļautai darbībai, tāpēc dažos gadījumos var rasties grūtības kvalificēt krāpšanai līdzīgu nodarījumu saskaņā ar Krimināllikumu. Lai atrisinātu iepriekš noteikto problēmas jautājumu un nerastos šaubas, vai konkrētā gadījumā nodarījums ir uzskatāms par civiltiesisku deliktu, kas risināms civiltiesiskā kārtā, vai tomēr krāpšana, ir nepieciešams sīki analizēt nodarījuma sastāva elementus, lai konstatētu pazīmju kopumu, kas nepieciešams un pietiekams, lai nodarījumu kvalificētu saskaņā ar atbilstošu Krimināllikuma pantu. Papildus, lai atrisinātu krāpšanas nodarījuma kvalifikācijas problēmu, darba mērķis ir analizējot krāpšanas nodarījuma sastāvu atrast iespējamās pazīmes un krāpšanas izpausmes veidus, kad nodarījums būtu kvalificējams kā krāpšanas noziedzīgs nodarījums. Pamatojoties uz krāpšanas nodarījuma sastāva īpatnībām, darbā tika secināts, ka liela nozīme krāpšanas nošķiršanai no civiltiesiska delikta vai cita noziedzīga nodarījuma pret īpašumu ir tieši krāpšanas izpausmes veidam. Nošķirot krāpšanu no civiltiesiska delikta, liela nozīme ir viltus un ļaunprātīgas uzticēšanās izmantošanas formulējuma izpratnei. Attiecībā uz ļaunprātīgu uzticēšanās izmantošanu darbā tika secināts, ka tā ir neatņemama krāpšanas sastāvdaļa, kas faktiski ir priekšnoteikums, lai iestātos kaitīgas sekas. Pamatojoties uz viedokli, ka mantas nolaupīšanas sastāv no divām darbībām, proti, mantas izņemšanas no cietušā valdījuma un mantas pārņemšanas, ar ļaunprātīgu uzticēšanās izmantošanu autors papildus saprot darbību ar kuru manta izmantojot cietušās personas uzticēšanos tiek pārņemta vainīgās personas valdījumā. Ņemot vērā, ka viltus kā krāpšanas līdzeklis tiek regulēts arī civiltiesiskā kārtā, lai nošķirtu krāpšanu no civiltiesiska delikta nepieciešams noteikt viltus izpausmes veidus. Tādā veidā ir iespējams noteikt tos viltus izpausmes veidus un gadījumus, kuros viltus darbība satur kaitīgu raksturu, kas nepieciešams, lai vainīgo personu varētu saukt pie kriminālatbildības. Lai arī subjektīvā puse krāpšanas gadījumā ir grūti konstatējama, īpaši gadījumos, kad krāpšana izriet no civiltiesiskas darbības, tomēr tieši subjektīvā puse var noteikt robežu starp krāpšanu un mantas piesavināšanos. Ņemot vērā, ka krāpšanas gadījumā manta nonāk vainīgās personas valdījumā viltus ietekmē, tad subjektīvai pusei ir nepieciešams realizēties pirms noziedzīgo darbību veikšanas. Subjektīvā puse mantas piesavināšanās gadījumā realizējas pēc tam, kad manta nonāk vainīgās personas valdījumā. Piesavināšanās gadījumā manta vainīgajai personai tiek nodota uz tiesiska pamata.

According to Paragraph 177 of Criminal Law, fraud, as a crime against property, may be regarded similarly to the forbidden action considered by Civil Law, therefore, in some cases, pursuant to Criminal Law, it might be difficult to qualify an offence similar to fraud. In order to resolve our problem without doubt whether the case is to be considered as civil delict to be solved in civil procedure, or fraud crime, a detailed analysis of the offence elements is necessary. This is to recognize the corresponding features necessary and enough to merge the offence with the appropriate paragraph of Criminal Law. Apart of the resolution of the qualification problem of fraud crime, another objective of the paper is together with the analysis of the corpus delict of fraud crime, to find possible features and expressions of fraud consequently the offence to be classified as fraud crime. Basing on peculiarities of component elements of fraud misdemeanour, the author infers in the work that exactly the ways of fraud manifestation count for much for separation of fraud from civil tort or any other crime against property. When separating fraud from civil tort, the understanding of wording of fraudulence and abuse of trust counts for much. As regards the abuse of trust the author infers in the work that this is part and parcel of fraud, which is actually a precondition for ensuing of harmful consequences. Basing on the opinion that robbery is comprised of two activities, namely, taking out property from possession of a victim and property takeover, by abuse of trust the author also understands an activity with which the property, taking advantage of a victim’s trust, is taken over into the possession of a culpable person. Whereas fraud as the means of fraudulence is regulated by civil proceedings, in order to separate fraudulence from civil tort it is necessary to determine the ways of fraud manifestation. In this way it is possible to determine the ways of fraud manifestation and cases, when fraud misdemeanour contains harmful disposition deemed necessary so that a culpable person may subject to criminal liability. Although the subjective aspects in fraudulence cases are difficult to state, specifically in cases, when fraud results from civil activities, nonetheless exactly the subjective aspects can determine the border between fraud and appropriation of property. Whereas in cases of fraudulence the property comes into possession of a culpable person by deceptive means, then it is necessary to materialize the subjective aspect before crime. The subjective aspect in a case of appropriation of property materialises after the property comes into the possession of a culpable person. Ina case of appropriation the property is transferred to a culpable person lawfully.