Locus standi vides tiesībās administratīvajā un Satversmes tiesā.

Abstract

Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumi teritorijas plānošanas lietās un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta nolēmumi būvniecības lietās ir rosinājuši diskusijas juristu un jomas speciālistu vidū. Joprojām aktuāls un neatrisināts ir jautājums par personu, kas nav konkrēto administratīvo aktu adresāti, tiesībām vērsties tiesā, apstrīdot būvniecības procesā pieņemtos administratīvos aktus, un par personu tiesībām iesniegt konstitucionālo sūdzību, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 115.pantu. Jānorāda, ka vienprātības par Latvijas Republikas Satversmes 115.panta tvērumu un iedzīvotāju un biedrību tiesībām iesniegt konstitucionālo sūdzību, pamatojoties uz šī panta aizskārumu, nav pašu Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesnešu vidū, uz ko norāda gan atšķirīgā pieeja šo jautājumu risināšanai spriedumos un lēmumos, gan publicētās tiesnešu atsevišķās domas. Arī administratīvās tiesas ir daţādi interpretējušas personu tiesības vērsties tiesā, apstrīdot būvniecības procesā pieņemtos administratīvos aktus, skatot šīs tiesības gan no īpašumtiesību aizskāruma prizmas, gan caur vides tiesību skatupunktu, vienlaicīgi atzīstot populārsūdzības esamību, taču no otras puses pieturoties pie no Vācijas administratīvā procesa aizgūtā kaimiņu tiesību institūta. Darba mērķis ir sniegt interpretāciju personu locus standi noteikšanai vides jomā, iezīmējot atšķirības starp personu locus standi administratīvajā procesā un personu locus standi, vēršoties Latvijas Republikas Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību.

The author analyzes problems, that appear with the person‘s locus standi determination in court in environmental matters, namely regarding the decisions made in the process of planning and construction. Author argues that Administrative procedure law (paragraph 31, part 2) in connection with the Environment Law (paragraph 9, part 2 and 3) provide actio popularis in the environmental rights. Everybody could prosecute in court cases, which concern questions in the sphere of environment. The Administrative department of Senat partly confirms author‘s conclusion, but however author argues, why, contrary to the court‘s view, the notion „environment‖ should not be restricted just to ecological part of it. Author argues that extra criteria introduced by Constitutional court to non-governmental organizations regarding their locus standi in environmental questions are applicable taking into account Aarhus convention and national legislation, that provides wide rights to everybody to claim regarding environmental questions.