Turpinātās valstpiederības noteikums diplomātiskajā un ieguldījumu aizsardzībā

Abstract

Šis diplomdarbs analizē, vai turpinātās valstspiederības noteikums var tikt uzskatīts par spēkā esošu starptautisku paražu, kas ir tās precīzais saturs un vai tas var tikt piemērots ārpus tradicionālās diplomātiskās aizsardzības. Par spīti argumentiem par noteikuma iespējamo neskaidrību, tā piemērošana ir bijusi pietiekami vienveidīga un vispārēja, lai uzskatītu, ka to atbalsta plaša valstu prakse. Tāpat, tā kodifikācijas centieni un piemērošana tribunālos pierāda, ka ir izpildīts opinio juris kritērijs. Tāpēc turpinātās valstspiederības noteikums var tikt uzskatīts par starptautisku paražu. Tas var tikt piemērots arī ārpus tradicionālās diplomātiskās aizsardzības, ieskaitot tādas sui generis jomas kā ieguldījumu aizsardzība saskaņā ar divpusējiem vai daudzpusējiem līgumiem, ja vien šis līgums tieši vai netieši neparedz citādi.

This thesis focusses on the issue if the continous nationality may be considered a valid customary international law, what is its exact content and if it may be applied beyond the traditional diplomatic protection. Despite an argument of the potential unclarity of the rule its application has been uniform and general enough to argue that it is supported by wide state practice. Also, the analysis of its codification attempts and application in tribunals proves that the criterion of opinio juris is fulfilled. Thus the continuous nationality rule may be deemed to be an international custom. It can be applied beyound the limits of the traditional diplomatic protection, including such sui generis fields as protection of investments according to bilateral or multilateral treaties, unless such treaty directly or indirectly provides otherwise.