Vides aizsardzība kā tiesību uz īpašumu ierobežošanas pamats

Abstract

Diplomdarbā aplūkota vides aizsardzība kā tiesisks pamats tiesību uz īpašumu ierobežošanai, ievērojot, ka abas minētās tiesības ir Satversmē garantētas cilvēktiesības. Diplomdarba pirmajā nodaļā noskaidrots tiesību uz īpašumu un vides aizsardzības tiesību saturs, kā arī tiesiskas savstarpējās ierobežošanas principi. Turpmākajās nodaļās apskatīti konkrēti šo tiesību savstarpējās ierobežošanās gadījumi: 1)personu publiskās subjektīvās tiesības (tiesības piedalīties sabiedriskajā apspriešanā, tiesības vērsties tiesā ar vides jautājumiem saistītu lēmumu pārsūdzībai u.tml) kā tiesību uz īpašumu ierobežojums, 2)atļaujas saņemšanas prasība rīcībai ar īpašumu un šīs prasības neievērošanas tiesiskās sekas (īpašu uzmanību pievēršot patvaļīgi uzceltas būves nojaukšanai) un 3) teritorijas plānojums kā tiesību uz īpašumu ierobežojums.

The Thesis focuses on the aim of environmental protection as the legal ground to restrict the right to property. In the first part of the Thesis, the essence of both of the two human rights and also the principles how to weight the interacting rights are detected. In the following parts of the Thesis the situations where environmental protection and the right to property collide are analysed in the light of previously established principles: 1)The right of the society to participate in the decision making process and the right to bring an action in the court as restriction of the right to property. 2)Situations, when a private owner has to obtain a permission to use the property in certain way. The issue also focuses on what are the legal consequences, if the owner fails to observe the requirements. 3)The territorial planning document as a restriction to the use of the property.