Pierādījumu jēdziens, nozīme, to īpašības un klasifikācija

Abstract

Izskatot un analizējot šī darba ietvaros risinātos jautājumus, izvērtējot pierādījumu jēdzienu izpratni, to nozīmi argumentācijā, kā arī apskatot pierādījumu klasifikāciju un analizējot pierādījumu īpašības, var atzīmēt sekojošus secinājumus: 1)Pierādīšanas priekšmeta jēdziena izpratne tiek definēta kā apstākļu jeb faktu, kas tiek pierādīti kriminālprocesa gaitā, kopums. 2)Pierādīšanas priekšmets ir noteikts, iekļaujot tajā pierādāmo apstākļu kopumu, gan saistītos un palīgfaktus. 3)Svarīgi un nepieciešami ir noteikt pierādīšanas priekšmeta robežas, lai pats pierādīšanas process būtu procesuāli ekonomisks un vienlaikus pierādīšanas priekšmeta robežas būtu pietiekamas, noskaidrojot objektīvo patiesību kriminālprocesā atkarībā no konkrētas lietas specifikas un konkrētajiem apstākļiem. 4)Saistītos faktus kā netiešos pierādījumus nebūtu pareizi vērtēt kā mazāk svarīgus salīdzinot ar tiešajiem pierādījumiem, jo saistītie fakti satopami biežāk un, pareizi tos novērtējot, saistītajiem faktiem to kopsakarībā ir liela nozīme patiesības noskaidrošanā kriminālprocesā. 5)Ar palīgfaktiem tiek pamatota kāda cita pierādījuma ticamība vai neticamība, kā arī iespējamība vai neiespējamība to izmantot pierādīšanā. 6)Pierādīšanas standarts (standart of proof) attiecas uz to līmeni vai pakāpi, kādā jātiek īstenotai pierādīšanas nastai. Tas pārliecības vai iespējamības līmenis, ko pierādījumiem jārada fakta izlēmēju prāta; tas ir standarts, kādā fakta izlēmējiem ar pierādījumu starpniecību jātiek pārliecinātiem no tās strīdus puses, uz kuru gulstas pierādīšanas nasta. Autors uzskata, ka, pastāvot tendencei virzīt procesa virzītāja darbības samērā augsta pierādīšanas standarta sasniegšanas (noskaidrošanas un pamatošanas) virzienā, būtu nepieciešams kriminālprocesa teorijā pievērst uzmanību arī pierādīšanas standarta pietiekamības robežu noteikšanai, detalizētākai un uzskatāmākai jēdziena ”saprātīgas šaubas” skaidrošanai. 7)Pierādīšanas robežas jānosaka, lai būtu iespējams pierādīt pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos un nepieciešamos faktus, bet pierādīšanas standarts norāda uz veidu, kā jāpierāda šie fakti, tas ir, izslēdzot jebkādas saprātīgas šaubas. Autors ierosina jēdziena „saprātīgu šaubu” apzīmēšanai lietot jēdzienu „pamatotas šaubas”. 8)Juridiskās patiesības mērķa sasniegšanā nepieciešami gan kvantitatīvie, gan kvalitatīvie elementi, kur kvantitatīvie elementi attiecas uz nepieciešamo pierādījumu apjomu, bet kvalitatīvie elementi nosaka veidu, kādā apstākļiem (faktiem) jābūt pierādītiem, lai izslēgtu saprātīgu šaubu pastāvēšanas iespējamību. 9)Argumentēt - tas nozīmē rast un novērtēt argumentus "par" un "pret" vairāku aspektu savstarpējās sakarībās, lai nonāktu pie viena lēmuma. Argumentācijai drīkst izmantot tikai tādus argumentus, attiecībā uz kuriem pastāv iespēja, ka tos pieņems otra dialogā iesaistītā puse. 10)Juridiskās patiesības atklāšana ir pierādījumu vērtēšanas process, subjektu domāšanas procesa rezultātā spējai pareizi izvēlēties atbilstošus un pietiekamus sava viedokļa pamatojumus. 11)Pierādījumu novērtēšana ir sarežģītākais pierādīšanas posms, jo tās procesā, pamatojoties uz faktiskajiem lietas apstākļiem un pierādījumiem kopumā, jānoskaidro juridiskā patiesība par pierādīšanas priekšmetā ietilpstošiem un citiem apstākļiem. Pierādījumu novērtēšana izpaužas iekšēji loģiskā darbībā un ārēji tiesiskā formā. 12)Par sākotnējiem pierādījumiem uzskatāmi tādi pierādījumi, kuros ietvertās ziņas ir iegūtas no tāda faktisko ziņu avota, kas pats uztvēris lietai nozīmīgus apstākļus. 13)Par atvasinātiem uzskatāmi pierādījumi, kuru saturā ietilpstošās ziņas ir iegūtas no avota, kas pats nav uztvēris lietai nozīmīgus apstākļus, bet gan informāciju ieguvis no cita avota 14)Visizplatītākā pierādījumu klasifikācijas sistēma ir šāda: -pierādījumu avoti iedalāmi sākotnējos un atvasinātos; -pierādīšanas līdzekļi iedalāmi personiskos un lietiskos; -pierādījumi iedalāmi apsūdzošos un attaisnojošos; -tiešos un neti

The name of the diploma work is „The concept of the proof, importance, qualities and classification”. The diploma work consists of introduction, five chapters, survey and list of used literature and legislation. In introduction the main focus is on the choice of subject, themes topicality and it’s connection with evidence theory realization in praxis, the aim of the work and also there is mentioned instruments and methods which was used to achieve those aims. In the first chapter the focus is on the understanding the proving subject and in the same time there is analysis of it’s totality with term proving. In the second chapter the focus is on the understanding the term proving standard and main it charactering elements. In the third chapter there is shown the role of argumentation in proving process. The fourth chapters consist of the analysis of evidence classification. There is shown that in criminal law process theory evidences have their own places, which are prescribed by properties of evidences. In the fifth chapter are described specifies of evidences in the same time showing their reciprocity. In the resume the main focus is on problems which are described in the diploma work and also there are author’s conclusions and proposals. In the diploma work to base author’s view there are also used materials of court praxis. In the end of the diploma work is list of used literature, normative acts and also published and unpublished materials of court praxis.