| dc.description.abstract | ES tiesību telpā labas pārvaldības princips nozīmē dalībvalstīs kopīgo administratīvo tiesību principu ievērošanu un tas nozīmē, ka arī Latvijai, īstenojot gan ES, gan nacionālās tiesības, šāda nostādne ir saistoša. Bakalaura darbā Autore apskatījusi labas pārvaldības principa izpratni ES tiesībās, tā piemērošanas jomu, problemātiku un izpausmi ES integrētajā (apvienotajā) pārvaldē, kā arī apzinājusi labas pārvaldības principa pārkāpuma sekas. Darba izstrādes gaitā Autorei radās turpmāk izklāstītās atziņas.
ES tiesībās laba pārvaldība nozīmē kritērijus, kuriem jāatbilst, no vienas puses, un procesuālos principus, kas jāievēro izpildvarai iekšienē un attiecībās ar indivīdu, no otras puses.
Tiesību doktrīnā atrodamas vismaz četras izpratnes par labas pārvaldības principa saturu:
1)to uzskata par vienu no principiem, kas līdz ar citiem jāievēro valsts pārvaldei. Šāda izpratne ietver konkrētus patstāvīgus administratīvo tiesību principus, ko satur ES Pamattiesību hartā atzītās tiesību uz labu pārvaldību un kas indivīdam rada subjektīvās tiesības uz to piemērošanu, piemēram, objektivitāte, taisnīgums, tiesības uz saprātīga termiņa ievērošanu, tiesības tikt uzklausītam un piekļūt informācijai, tiesības uz pamatotu lēmumu un zaudējumu atlīdzību;
2)ar to saprot visu valsts pārvaldei saistošo principu kopumu;
3)šaurā nozīmē, bet kā labas pārvaldības principa sastāvdaļa - uz sabiedrības interesēm orientēta, efektīva un rūpīgu pārvalde;
4)labas pārvaldības principu uzskata par horizontālu prioritāti, kurai ir zināms noteikts mērķis, bet kuras saturs atklājas tikai noteiktās situācijās, kuras izpaužas objektīvajā un subjektīvajā dimensijā. Objektīvā attiecas uz valsts pārvaldes iekšējo organizāciju un darbību, savukārt subjektīvā – uz attiecībām ar sabiedrību un privātpersonām, kas dod subjektīvas tiesības privātpersonai prasīt tā ievērošanu.
Principam ir starpdisciplinārs raksturs, jo tā plašākajā izpratnē ietvertas arī sociālās normas (pieklājība, konsekvence, izpalīdzība), kas nav tiesiski saistošas. To ievērošanu ir sarežģīti pārbaudīt, tādēļ sociālo normu un dažādu „tehnisku” noteikumu, piemēram, pienācīgas dokumentu reģistrācijas pārkāpums rada pārsūdzētā administratīvā akta vai faktiskās rīcības prettiesiskumu tikai tad, ja radījis cita labas pārvaldības elementa – vispārējā tiesību principa pārkāpumu. Tādējādi gan ES, gan dalībvalstu pārvaldei labas pārvaldības princips nozīmē daudz lielāku pienākumu loku tiesību uz labu pārvaldību ietvaros. Principam ir divējādā daba – ārpus tiesību uz labu pārvaldību loka (subjektīvās dimensijas) valsts pārvaldei jānodrošina dažādi tehniski, iekšēja rakstura priekšnoteikumi, kas garantētu labas pārvaldības īstenošanu (objektīvo dimensiju). Piemēram, indivīdam, nevar būt subjektīvu tiesību uz taisnīgu ierēdņu atalgojumu. Tanī pašā laikā materiālais stimuls netieši var ietekmēt ierēdņa garastāvokli attieksmē pret personu un administratīvā procesa iznākumu, tāpēc ir svarīgs.
Labas pārvaldības principa plašākajai izpratnei atbilstošāka būtu tāda Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta redakcija, kuras nosaukumā tiktu ietverts labas pārvaldības princips kā galvenais un panta daļās izskaidrots tā saturs. Autore ierosina aizstāt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta nosaukumu „valsts pārvaldes principi” ar „labas pārvaldības princips”, pirmajā daļā paredzot, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu, kas ietver panta turpmākajās daļās minētos patstāvīgos valsts pārvaldes principus un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. Līdz ar to pārējās panta daļās tāpat kā šobrīd būtu definējami labas pārvaldības elementi – patstāvīgi tiesību principi.
Satversme expressis verbis neparedz tiesības uz labu pārvaldību, bet tas nenozīmē, ka tiesības uz labu pārvaldību netiek garantētas. Tās izriet no atsevišķiem valsts pārvaldes principiem kā labas pārvaldības elementiem un pienākumiem, ko | en_US |
| dc.description.abstract | The principle of good administration is one of the main principles of the EU administrative law. Although such general principles as objectivity, fairness, right to be heard, transparency etc. have been acknowledged to form the content of the principle by the European Court of Justice (ECJ), there is a certain ambiguity as to its actual elements and scope. The Author alleges that that there are at least 4 concepts of the principle in the legal doctrine:
1)good administration as one of the principles binding upon the administration consisting of self-standing principles acknowledged by the EU Charter of Fundamental Rights;
2)good administration as the leading principle of the state administration comprising all principles and rules binding to it as a concept of “user protection”;
3)good administration in a strict meaning or “useful administration” – the duty of the administration to act with due diligence and in keeping with the principles of proportionality and legal certainty;
4)good administration as a normative idea, revealing its exact substance in particular phases of implementation. This concept involves the objective (inner organization) and the subjective dimension.
It is argued that administration should act according to the latter concept and in any way in the widest sense of good administration. At the same time, it might be more reasonable to invoke the narrower meaning when referring to the principle in a decision.
Furthermore, the Author seeks to analyze the scope and exceptions of certain aspects of the principle as the protection of legitimate expectations, the duty to make good any damage caused and the duty to state reasons. Also the aspects of failure to maintain good administration in the two-level integrated administration of the EU are outlined. It follows that the ideal of the good administration in the EU would be the right of the Commission to control the compliance with the principle of good administration within the infringement procedure (Article 226 EC Treaty) and the competence of the ECJ to control the legality of independent authorities like the OLAF. Such solution would require fundamental constitutional changes though.
Lastly, the Author has studied the legal consequences of a violation of good administration in the case-law of the ECJ and of the findings of maladministration by the European Ombudsman. It is concluded that mostly the failure of the institution to observe the principle of good administration results in a liability in damages. | en_US |
