Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana

Abstract

Bakalaura darbā ir analizēts Krimināllikuma 78.pantā ietvertais nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanas aizliegums, kas ar atsevišķām atšķirībām formulējumos pastāv daudzu pasaules valstu likumos. Prasība nepieļaut nacionālo un rasu naidu izriet no vairākiem fundamentāliem starptautiskiem dokumentiem. Latvijā naida izraisīšanas jautājums kļūst arvien aktuālāks, valstī pieaugot cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma nozīmei. Pētījuma ietvaros tiek veikta Krimināllikuma 78.panta pamatsastāva un kvalificētā sastāva analīze, skatīti nodarījuma norobežošanas jautājumi, kā arī iezīmēta panta iztulkošanas un piemērošanas problemātika. Autors secina, ka būtiskas neskaidrības skar tieši pantā lietoto terminoloģiju, kas sniedz pārāk plašas normas interpretācijas iespējas, jo Krimināllikuma 78.pantā nav atrodamas tādu svarīgu jēdzienu definīcijas kā „rase”, „nacionāls”, „etnisks”, „naids” „nesaticība” un „izraisīšana”, kas savukārt bieži noved pie normas nepareizas piemērošanas. Vienlaikus tiek secināts, ka Latvijas krimināltiesību teorijā nav vienota pozīcija par to, kas ir Krimināllikuma 78.panta paredzētā nodarījuma objekts un kā izpaužas tā objektīvā puse. Ir negatīvi vērtējams apstāklis, ka, norobežojot Krimināllikuma 78.panta paredzēto nodarījumu no līdzīgiem nodarījumiem, tiesa dažreiz nepievērš pietiekamu uzmanību nodarījuma mērķim. Tāpat darbā ir aplūkots rasu naida izraisīšanas starptautiskais regulējums, kā arī citu valstu normatīvajos aktos reglamentētais rasu naida izraisīšanas aizliegums. No starptautisko tiesību viedokļa rasu naida izraisīšana ir viena no rasu diskriminācijas formām, taču dažu darbā aplūkoto valstu likumdevēji, tai skaitā arī Latvijas, ir izvēlējušies nodalīt atbildību par rasu naida izraisīšanu no atbildības par rasu diskrimināciju. Atšķirīga likumdevēju pieeja ir vērojama arī nodarījuma objektīvās puses formulējumos. Bažas rada apstāklis, ka Krimināllikuma 78.pants pašreiz neaptver to gadījumu tiesisko regulējumu, kad izteikumi vai darbības rada naidu vai nesaticību pret kādu identificējamu personu grupu, kas nav minēta Krimināllikuma 78.pantā, jo vairuma valstu krimināltiesiskais regulējums paredz plašu pret naidu aizsargājamo personu loku, kas neaprobežojas vienīgi ar nacionālo vai etnisko grupu aizsardzību. Pētījuma rezultātā autors ierosina veikt nepieciešamās izmaiņas pašreizējā regulējumā, kas atvieglotu konkrētas normas iztulkošanu un padarītu tās piemērošanu efektīgāku.

This bachelor’s paper focuses on the analysis of prohibition of instigation of national, ethnic and racial hatred, contained in Article 78 of the Criminal Law and with certain differences in formulations exists in the laws of number of countries of the world. The requirement not to allow national and racial hatred stems from number of fundamental international documents. In Latvia the issue of instigation of hatred is becoming topical, while the meaning of human rights, democracy and the rule of law is increasing in the country. Within the scope of the study the author analyzes the basic content and qualified content of Article 78 of the Criminal Law, reviews the issues of segregation of offence, as well as outlines the problems of interpretation and application of the said Article. The author concludes that the main discrepancies arise out of the terminology used in the Article, which provides for too broad possibilities of interpretation of the provision, because Article 78 of the Criminal Law dos not contain the definition of such important terms as “race”, “national”, “ethnic”, “hatred”, “enmity” and “instigation”, which consequently often leads to incorrect application of the provision. At the same time it is concluded that there is no unified standpoint in Latvian criminal law theory as to what the object of the offence prescribed by Article 78 of the Criminal Law is and how its objective part is expressed. The fact that, by segregating the offence prescribed by Article 78 of the Criminal Law from similar offences, the court in some cases does not pay sufficient attention to the purpose of the offence, is to be assessed negatively. The paper also contains the review of international regulation of instigation of racial hatred, as well as the prohibition of instigation of racial hatred governed by laws and regulations of other countries. From the point of view of international law, the instigation of racial hatred is one of the forms of racial discrimination; nevertheless, the legislators of number of countries studied in the bachelor’s paper, including also Latvia, have chosen to segregate the liability for instigation of racial hatred from liability for racial discrimination. Different legislative approach is to be found also in formulations of objective part of the offence. The issue of concern is that Article 78 of the Criminal Law currently does not cover the legal regulation of those cases, when statements or activities create hatred or enmity regarding certain identifiable group of individuals, not mentioned in Article 78 of the Criminal Law, because the criminal regulation of majority of the countries provides fro a wide scope of individuals to be protected from hatred, not limited merely to protection of national or ethnic groups. As a result of the study, the author offers to introduce the changes in the existing regulation, necessary to facilitate the interpretation of the particular provision and making the application thereof more efficient.