Cilvēktiesību līgumu ekstrateritoriāla piemērošana

Abstract

Jau no pašiem pirmsākumiem starptautiskās tiesības ir pamatā saskārušās ar valstu rīcību ārpus to teritorijas.. Tomēr attīstoties cilvēktiesībām, valstīm radušies pienākumi, kas parasti saistīti ar to personu tiesību ievērošanu, kas atrodas valsts teritorijā. Taču prakse norāda, ka pastāv situācijas, kad valsts rīkojoties citas valsts teritorijā var pārkāpt cilvēktiesību normas. Lai konstatētu, ka valsts ir tiešām saistīta ar cilvēktiesību normu, rīkojoties ārpus savas teritorijas, ir jākonstatē jurisdikcijas esamība. Tādēļ ir nepieciešami skaidri kritēriji, kas ļautu noteikt, kādos gadījumos valsts rīcība radīs jurisdikciju un kalpos par pamatu valsts atbildībai. Šī darba galvenais mērķis ir noskaidrot tos gadījumus, kad personas, kas atrodas ārpus valsts teritorijas, ir tās jurisdikcijā un līdz ar to bauda cilvēktiesību līgumos paredzētās tiesības. Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, darbā autors ir analizējis vairāku cilvēktiesību normas piemērojošu un interpretējošu institūciju praksi, kā arī teorētiķu atziņas. Darba izstrādes procesā autors ir nācis pie vairākiem secinājumiem. Pirmkārt, jurisdikcijas jēdziens ir interpretējams saskaņā ar diviem vadošiem cilvēktiesību principiem – cilvēktiesību efektivitātes principu un principu, saskaņā ar kuru cilvēktiesības nevar tikt interpretētas tā, lai radītu nesamērīgi lielu apgrūtinājumu valstij. Tas savukārt nozīme, ka jurisdikcija cilvēktiesību jomā nav iepriekšnoteikta, bet tā pastāv visos gadījumos, kad valsts ar saprātīgiem līdzekļiem spēj garantēt cilvēktiesību normas. Otrkārt, praksē skaidri tiek nodalīti tie jurisdikcijas pamati, kas attiecas uz valsts pozitīvu rīcību un tie, kas uz negatīvu. Tā ar aktīvu rīcību veikts pārkāpums principā radīs jurisdikciju, ja vien pārkāpumu veikušās personas rīcību var attiecināt uz valsti. Savukārt, bezdarbības gadījumā, pastāv virkne praksē apzinātu situāciju, kad rodas jurisdikcija. Tā, bezdarbība var radīt jurisdikciju, ja personai ir laupīta brīvība, kā arī, ja valstij ir kontrole pār teritoriju. Tai pašā laikā pastāv tādas cilvēktiesību normas, kas ļauj bez grūtībās identificēt beneficiāru pat, ja viņš ir ārpus valsts teritorijas un tādos gadījumos, bez jebkādiem priekšnosacījumiem valstij būs pienākumi pret viņu. Tā kā Latvijas tiesību zinātnē cilvēktiesību līgumu spēks telpā nav plaši analizēts, tad autors cer, ka šis darbs sniegs priekšstatu par to, kādos gadījumos valsti ir jānodrošina un jāievēro to personu cilvēktiesības, kas atrodas ārpus tās teritorijas.

From its begging public international law has mostly dealt with extraterritorial conduct of states. Notwithstanding, with development of human rights, states have become bound with obligations towards persons in their own territory. However, case law shows, that states acting extraterritorially still are able to violate human rights, and therefore to find that a state is bound by human rights norm outside its territory, a jurisdiction must ascertained. Because of that, clear criteria are necessary, so it is possible to determine under what circumstances state’s conduct creates jurisdiction and thus serves as a basis for state responsibility. The aim of the work is to determine under what circumstances persons outside state borders are in jurisdiction of state and thus enjoy human rights provided by human rights treaties. To answer this question, the author, has analyzed jurisprudence of various institutions that apply and interpret human rights, as well as works of academics. The author has reached several conclusions. Firstly, the concept of jurisdiction should be interpreted in accordance with two fundamental human rights principles – principle of efficiency and principle, which precludes interpretation of human rights that would impose disproportionate burden on a state. This in turn means that jurisdiction in human rights area exists in all cases, when a state can guarantee human rights with reasonable measures. Secondly, case law distinguishes grounds of jurisdiction concerning active and passive conduct. Thus active conduct, as a principle, will create jurisdiction every time when the particular acts will attributable to a state. However, in case of passive conduct, there is number of recognized situations in the case law, when jurisdiction will be ascertained. Thus, jurisdiction will be created if a person is imprisoned or state has effective control over foreign territory. At the same time, there exist particular human rights norms, which allow identifying beneficiary even if he is outside state territory, in such a case jurisdiction, will be created without any specific requirements. Since in Latvian legal doctrine territorial scope of human rights treaties has not been widely analyzed, the author hopes that this work will serve as an insight, for better understanding under what circumstances states are obliged to respect and ensure human rights while acting on the foreign soil.