| dc.description.abstract | Tiesības uz dzīvību un privāto dzīvi ir vienas no cilvēka pamattiesībām, kuras dabiski piemīt ikkatram un šo tiesību izlietošana ir katra cilvēka ziņā. Demokrātiskā sabiedrībā iepriekš minēto tiesību vispārīgais un pozitīvais raksturs netiek apšaubīts, taču vai šo tiesību realizēšana var būt neierobežota vienmēr un kāds ir šo tiesību vēriens.
Latvijas Republikas Satversmes 93.pants nosaka, ka tiesības uz dzīvību aizsargā likums, Satversmes 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Šīs ir divas konstitucionālās tiesību normas, kas nostiprinātas nevien Latvijas Republikas Satversmē, bet arī starptautiskajos cilvēktiesību aktos. Šīs tiesības ir pozitivizējušās un uzskatāmas par jus cogens tiesību normām. Taču vienlīdz šīs ir tiesību normas uz kurām atsaucas cilvēki galējas saslimšanas gadījumos, lai izbeigtu pastāvīgās un neizturamās fiziskās ciešanas pašcieņu un godu saglabājošā veidā.
Dzīves nogalē cilvēkam ne vienmēr ir fiziskas iespējas izteikt savu vēlēšanos tādēļ sabiedrībā aiz vien pieaug neapmierinātība ar ierobežotajām iespējām būt par savas dzīves noteicējiem vecumdienās vai galējas saslimšanas gadījumā. Eitanāzijas jautājums ir bijis aktuāls ilgāku vai mazāk ilgu laiku vairākās pasaules valstīs, taču pēdējo desmit gadu laikā, vairākām valstīm ir izdevies pieņemt Eitanāziju legalizējošos likumus, kā arī iedzīvināt tos praksē. Vairākās Eiropas valstīts – Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Šveicē, un divos Amerikas Savienoto Valstu štatos – Oregona un Vašingtona, šodien ir juridiski iespējams kāds no eitanāzijas veidiem. Tā rezultātā pasaulē un arī Latvijā ir krietni pieaugušas prasības pēc šī jautājuma tiesiska regulējuma, kas pavērtu iespējas cilvēkiem atvieglot nomiršanu, nevis veicinātu mākslīgu cilvēka dzīves pagarināšanu. Līdz ar to rodas jautājums vai cilvēkiem vajadzētu tikt piespiestiem palikt dzīviem un vai valsts var liegt cilvēkam izmantot viņa tiesības un brīvības.
Eitanāzija nereti ir pēdējā izeja cilvēkiem, kuriem dzīve ir kļuvusi par fiziskām mokām. Eitanāzijas institūts ir izsaucis asu un neviennozīmīgu cilvēku reakciju, jo šis tiesību institūts var tikt apskatīts no dažādiem viedokļiem – morāles, ētikas, reliģiskā, juridiskā u.tml.
Bakalaura darba mērķis ir eitanāzijas institūta juridiska analīze atklājot eitanāzijas institūtu cilvēka pamattiesību šķērsgriezumā. Izpēte tiek veikta, lai izprastu eitanāzijas institūtu, tā jēdzienisko saturu un iespējamo pasaules eitanāzijas institūta izpratnes attiecināmību Latvijas tiesību sistēmā. Bakalaura darba mērķa īstenošanai autors izvirzījis vairākus uzdevumus.
Pirmkārt, lai pilnībā izprastu eitanāzijas institūtu, sākotnēji ir jāizzina tā teorētiskie pamati apskatot eitanāzijas institūta jēdzienu, veidus un eitanāzijas institūta vēsturisko attīstību. No eitanāzijas institūta pareizas un kvalitatīvas izpratnes ir atkarīga veiksmīga tālāka tiesību analīze un secinājumu izdarīšana.
Otrkārt, atbilstoši darba mērķim tiek apskatīts eitanāzijas institūts divu cilvēka pamattiesību skatījumā, tādējādi atklājot tiesību uz dzīvību un tiesību uz privāto dzīvi – cilvēktiesību jus cogens normu saturu eitanāzijas jautājuma skatījumā. Šo tiesību analīze ir būtiska izprotot eitanāzijas institūta un no šī institūta izrietošo cilvēka tiesību pastāvēšanu, tādējādi norādot uz ikkatra rīcības brīvību, kas neatraujam ir saistīta ar pašnoteikšanās konceptu. Vienlīdz tiek veikta Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma analīze, tādējādi padziļinot skaidrojumu un atklājot šo jus cogens normu apmēru un ietekmi uz eitanāzijas institūtu.
Treškārt, lai veiksmīgāk atklātu darba mērķi, tiek izvērsta kontinentālās Eiropas un anglo-sakšu tiesību loka valstu tiesību aktu, saistībā ar eitanāzijas institūtu, analīze. Analīze tiek paplašināta attiecībā uz kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīm, lai veiksmīgāk atklātu Eiropas valstu izpratni un vienlīdz varētu spriest par eitanāzijas iespējamā regulējuma piemērošanu Latvijā. | en_US |
| dc.description.abstract | Bachelor paper was written in 2009 in the Faculty Of Law, University Of Latvia. Thesis of the bachelor paper is Euthanasia in scope of basic human rights covering two main human rights – rights to life and rights to privacy. Human rights are analyzed to understand the scope of rights covered by institute of euthanasia. In the respect of the Institute there are analyzed rights to die and self determination concept.
The aim of the bachelor paper is legal analysis of the institution of euthanasia in the aspect of basic human rights. Legal research is done to understand the institute of euthanasia, the set-up of euthanasia as legal term and possible legal system development application to legal system of Latvia. To achieve the aim of the paper author advances objectives further discussed in paragraphs.
The bachelor work is set-up from three main paragraphs and several subparagraphs discussing the Thesis from different legal aspects. First paragraph covers the basic theoretical issues concerning institute of euthanasia, basic types of the euthanasia and historical developments.
The second paragraph uncovers two basic human rights – right to life and right to privacy in the light of euthanasia institute. There are analysed judgments of European Court of Human Rights, also discussed, proved and disproved several opinions and legal statements regarding the scope of euthanasia institute.
The third paragraph takes closer look at different state experience legalizing euthanasia. There are analyzed several countries in Europe, USA and Australia experience in enacting euthanasia laws in legal system.
Finally having reached the aim and the tasks set in the Thesis, the author proposes for the defence theses expressed in the form of conclusions and proposals. | en_US |
