Pārmērīgu līgumsodu samazināšana: priekšnoteikumi, kritēriji, tiesas pilnvaras

Abstract

Autora darbs "Pārmērīgu līgumsodu samazināšana: priekšnoteikumi, kritēriji, tiesas pilnvaras" veltīts līgumsoda klauzulu regulējumam Latvijas Republikas Civillikumā. Precīzāk - pārmērīgu līgumsodu samazināšanai. Autora darba galvenie mērķi ir analizēt Latvijas tiesu praksi, kas saistīta pārmērīgiem līgumsodiem, kopš Latvijas Republikas Civillikuma darbības atjaunošanas 1993.gadā. Sešpadsmit gadu laikā ir bijuši vairāki mēģinājumi ierobežot līgumsodus, kas noteikti procentuālā izteiksmē un tāpēc pieaug atkarībā no saistības neizpildes laika. Neskatoties uz to, ka Latvijas Republikas Civillikums attiecībā uz līgumsodiem nav ticis grozīts, tiesas ir radušas iespēju atrisināt pārmērīgu līgumsodu problēmu, pamatojot to ar taisnīgumu. Autors arī analizē iepriekšnovērtēto zaudējumu klauzulas regulējumu anglosakšu tiesību sistēmā, ievērojot līdzības un atšķirības ar līgumsodu regulējumu kontinentālajā Eiropā. Šāda analīze ir noderīga, ņemot vērā mērķi panākt tiesību unifikāciju Eiropas Savienības ietvaros. Galvenie secinājumi un ierosinājumi ir sekojoši. Kamēr nav grozīts Latvijas Republikas Civillikums, tiesas pilnvaras samazināt pārmērīgus līgumsodus ir plašākas kā tām būtu jābūt. Grozījumi Latvijas Republikas Civillikumā, kas, ticamāk, tiks pieņemti tuvākajā nākotnē, novērsīs šīs plašās tiesas pilnvaras, jo paredzēs priekšnoteikumu tiesas pilnvaru īstenošanai. Šis priekšnoteikums ir parādnieka lūgums. Šī lūguma neesamība aizliegs tiesas iejaukšanos. Autors ir nācis pie atziņas, ka tiesu prakse šajā jautājumā ir nekonsekventa un bieži satur kļūdainu pamatojumu. Neskatoties uz to, ka Latvijas Republikas Augstākā tiesa jau ir vērsusi uzmanību uz šīm kļūdām, nekonsekvence turpinās. Iemesls tam ir pirmie Latvijas Republikas Augstākās tiesas spriedumi, kuri iezīmēja nozīmīgas pārmaiņas izpratnē par pārmērīgiem līgumsodiem, tomēr bija nepietiekami pamatoti. Autors arī analizē iespējamo pierādījumu nastu, kas saistīta ar pārmērīgiem līgumsodiem un iesaka, ka pienākumam pamatot savus apgalvojumus, ka līgumsods ir samazināms, būtu jābūt tai pusei, kura to apgalvo. Pretējā gadījumā zustu viena no līgumsoda labajām īpašībām, ka līgumsods samazina strīda iespēju, ko autors neatbalsta.

The present author’s work “Reduction of grossly excessive penalties: preconditions, criteria, judicial power” is devoted to the research and analysis of penalty clauses regulation in Latvian Civil law. Precisely – reduction of grossly excessive penalties. The basic goals of the author’s work are to analyze the judicial practice of Latvian courts involving excessive penalty clauses since the reenactment of Latvian Civil law in year 1993. Within sixteen years there have been attempts to limit excessive penalties which have been expressed as percentage and thus are increasing depending on the time of non-performance of the obligation. Despite the fact, that there have been no amendments of the Latvian Civil law concerning penalties, courts have now managed to solve the problem of excessive penalties on the basis of justice. Author also analyses the liquidated damages clauses in Anglo-Saxon legal system, considering the similarities and differences with regulations of penalty clauses in Continental Europe. This analysis is useful, while taking into account the aim of legislative unification within the European Union. The basic conclusions and suggestions are as follows. While there have been no amendments of Latvian Civil law, the powers of courts’ to reduce grossly excessive penalties have expressed wider than these powers should be. Amendments of Latvian Civil law, which will probably be adopted in the near future, will avert such wide court’s powers, because a precondition will be appointed. This precondition is an application of the debtor. The absence of this application will veto court’s interference. Author also finds the recent judicial practice inconsistent and frequently incorrectly grounded. Despite the fact that the Supreme Court of Latvia has already drawn attention to these mistakes, the inconsistence continues. The reason can be found in the first judgments of the Supreme Court which marked a significant change of apprehension of excessive penalties, but were not sufficiently grounded. Author also analyses the possible onus of proof relating excessive penalties and suggests that the onus of showing that a penalty is unenforceable should lie on the party so contending. The contrary would defeat one of the virtues of penalty clauses that they minimize the dispute which is not supported by author.