Cietušais publiskās apsūdzības kriminālprocesā

Abstract

Bakalaura darbs izstrādāts pas tēmu "Cietušais publiskās apsūdzības kriminālprocesā". Cietušais ir kriminālprocesa dalībnieks, kura nozīmīgums kriminālprocesā ir pieaudzis, skaidrāk nosakot tā tiesības un lomu procesā. Cietušajam ar noziedzīgo nodarījumu ir radīts kaitējums, tāpēc tam kriminālprocesā ir piešķirtas tiesības, lai dotu iespēju gan pieprasīt atlīdzinājumu, gan noregulēt attiecības ar tiesību aizskārēju izlīguma formā, vai arī vienkārši sekot līdzi procesa norisei. Piedalīšanās kriminālprocesā cietušajam dod arī iespēju redzēt, ka persona, kas tam radījusi ciešanas, tiek taisnīgi sodīta un ka valsts aizstāv cietušā intereses. Latvijas Kriminālprocesa likums atkarībā no cietušā lomas paredz divu veidu apsūdzības procesus- privātās un publiskās apsūdzības kriminālprocesu. Šajā darbā autore apskatījusi tikai tos jautājumus, kas saistīti ar cietušo publiskās apsūdzības kriminālprocesā. Darba mērķis ir izpētīt cietušā kā publiskās apsūdzības procesa dalībnieka institūtu, cietušā svarīgākās tiesības, kā arī noskaidrot būtiskākos trūkumus un iespējamos uzlabojumus tiesiskajā regulējumā. Pēdējos gados cietušā tiesību regulējums uzlabojies, ieviests valsts kompensācijas cietušajam institūts, tomēr vēl joprojām pastāv jautājumi, kuros nepieciešami uzlabojumi. Autore, veicot pētījumu, secina, ka kriminālporcesā nav pilnībā noregulēts jautājums, kā rīkoties situācijā, ja persona, kurai ar noziedzīgo nodarījumu ir nodarīts kaitējums, ir mirusi. Būtu arī jāierobežo un jākonkretizē gadījumi, kad cietušā un noziedzīgā nodarījuma izdarītāja izlīgums ir pamats personas atbrīvošanai no kriminālatbildības. Autore uzskata, ka, ja nav iespējams nodrošināt cietušā procesuālo aizsardzību, tad tas dod tiesības cietušajam prasīt, ka tā liecības netiks izmantotas kriminālprocesā. Cietušā tiesības netiek pilnībā īstenotas arī finansiālu apsvērumu dēļ- tas ir galvenais iemesls, kāpēc valsts nespēj izmaksāt atbilstoša apjoma kompensācijas. Autore konstatē, ka normatīvajos aktos paredzētais kompensācijas apjoms nav ne samērīgs, ne atbilstošs. Veidojas situācija, ka teorētiski cietušajam pienākas dažādi labumi, bet praksē tie nav pieejami līdzekļu trūkuma dēļ. Ir saprotams, ka valsts budžets ir ierobežots, tomēr, jāatceras, ka primārais valsts pienākums ir pasargāt personu no kļūšanas par cietušo noziedzīgā nodarījumā. Ja valsts nav spējusi personu nosargāt, ir pašsaprotami, ka valstij ir pienākums atjaunot cietušā aizskartās tiesības.

Thesis centers on victim’s role in public criminal procedure. Law of criminal procedure provides special role for victim in procedure, but taking part in it is not victim’s duty. Victim has rights to conclude settlement in criminal procedure. In several cases this settlement can be obstacle to criminal procedure or basis to dismiss person from criminal liability. In this way victim has significant role in criminal justice. Sometimes courts incorrectly understands institute of settlement what can lead to situation when offender is acquitted from liability in cases where it by objective consideration should be impossible. Victim in public criminal procedure has rights to choose the amount of guaranteed rights in Law criminal procedure he wants to use, but victim cannot waive his duty to testify. Victim must have rights to waive this criminal procedure duty to testify if there exists serious threat to victim life or health. Compensation is one of the best ways how to redress damage. In special cases victim has rights to receive compensation from the state. But amount of this compensation is not appropriate and equitable. Besides, these victim’ rights are limited. In thesis author explains why amount of compensation should be increased. Quality of victim’s rights recently has improved, but still there are situations where victim’s rights exist only formally, not practically.