Tiesības uz attēlu

Abstract

Pētījums atklāj, kādas tiesības uzskatāmas par tiesības uz tēlu sastāvā ietilpstošām un kā šīs tiesības var tikt aizsargātas no neatļautas lietošanas. Pēc tiesību uz tēlu aizsargājamo elementu loka apzināšanas un šo tiesību robežu noskaidrošanas, autors izpēta no kurām pamattiesībām tiesības uz tēlu gūst savu juridisko spēku. Nobeigumā autors apraksta vairākus veidus kā persona var aizsargāt savas tiesības uz tēlu Latvijā, valstī, kurā šo tiesību eksistence nav atzīta nedz no likumdevēja puses, nedz arī no tiesu varas puses. Pētījuma gaitā autors izdara vairākus secinājumus un ierosina vairākus risinājumus par to, kā piemērojami tiesu praksē nepareizi iztulkotie tiesību akti. Inovatīvākie un oriģinālākie no secinājumiem un ierosinājumiem ir sekojošie. Pirmkārt, izpratne par to, ka personas tiesības uz tēlu būtu jāaizsargā ar personas tiesībām uz privātumu, ir nepareiza. Tiesībā uz privātumu ir pilnīgi cita nozīme un mērķis, kas ir piešķirt indivīdam tiesības tikt atstātam vienam, nevis kontrolēt sava tēla komerciālu izmantošanu neatkarīgi no tā, kur un kā iegūti personas tēla elementi. Autors uzskata, ka tiesību uz tēlu prasības būtu pamatojamas ar tiesībām uz īpašumu, nevis privātumu. Šāds uzskats balstīts uz pieņēmumu, ka pašas tiesības uz tēlu ir īpašums, bezķermeniska lieta, kas autors uzskatā ir radniecīga intelektuālajam īpašumam un par tādu būtu atzīstama. Autors arī apgalvo, ka tiesību uz privātumu interpretācija Latvijas tiesu praksē ir pārāk plaša, savukārt arī tiesību uz vārda brīvību pārāk plašā interpretācija ir nodibinājusi zināmu līdzsvaru. Nobeigumā autors ierosina iespējamos tiesību uz tēlu aizsardzības veidus Latvijā, neskatoties uz speciāla regulējuma trūkumu. Autors raksturo veidus, kā tiesības uz tēlu var tikt aizsargātas ar tiesībām uz privātumu, goda un cieņas neaizskaramību, netaisnu iedzīvošanos, preču zīmēm, īpašuma tiesībām, prasījumiem par negodīgu konkurenci un tiesībām uz personas autonomiju. Autors gan neuzskata, ka personas autonomijā ietilptu tās tiesības uz tēlu, un dod priekšroku tiesību uz tēlu aizsardzībai ar atzīstot tās par īpašuma tiesībām, kas autora uzskatā nodrošina vispilnīgāko šo tiesību aizsardzību.

The research reveals what is deemed to constitute image rights and how these rights can be protected from unauthorized use. After an analysis on the scope of image rights and establishing boundaries for this instrument of law, the author moves on to describing from which fundamental principles of law do image rights drive from. In conclusion the author describes various practices and ways one can protect his or her image rights in Latvia, a country which does not yet recognize such a right to exist, neither in legislative level, nor in judicial level. During the course of this research, the author draws various conclusions and suggests various solutions on how to implement laws that have been erroneously interpreted. In the following sentences the most innovative and ground braking of conclusions and solutions are described. Firstly, the whole understanding and practice of protecting ones right to control the commercial use of his/her image with the right to privacy is wrong in its fundamental core. The right to privacy has a whole different meaning and objective which is to provide an individual with a right to be alone, not to control his or her image regardless of how, when and where it is acquired. The author suggests that image rights claims should be based upon the rights to property instead of rights to privacy. The suggestion is based upon an assumption that image rights are a form of intellectual property, which the author believes to be an intangible form of property, in contrary to what the legislative power has established so far in various laws on intellectual property. The author also asserts that the interpretation of rights to privacy by the Latvian courts is wider than it should be, but un the other hand, the exception which allows the media to intervene in one`s right to privacy is also interpreted way too widely, as a result a balance is achieved, but the whole line of reasoning erroneous. In conclusion the author suggests various ways in which image rights may be protected in Latvia, despite having no specific regulation. The author suggests that image rights may be protected by using the right to privacy, defamation, unjust enrichment, trademark, property rights, passing off and the right of autonomy. The author has objections for the latter, for he believes that the scope of those rights does not cover image rights, instead he believes that the most complete and comprehensive protection of image rights can be achieved by regarding them as property.