Valsts atbildība par uzbrukumiem caur datortīkliem citas valsts kritiskajai infrastruktūrai

Abstract

Pēdējo divu desmitgažu straujā tehnoloģiskā attīstība ir veicinājusi diskusijas par draudiem valsts drošībai informācijas infrastruktūras jomā. Bakalaura darbā „Valsts atbildība par uzbrukumiem caur datortīkliem citas valsts kritiskajai infrastruktūrai” tiek apskatīti jautājumi, vai uzbrukums citas valsts kritiskajai infrastruktūrai var tikt uzskatīts par spēka lietojumu ANO Statūtu 2.panta 4.punkta izpratnē un vai par šādu uzbrukumu var iestāties valsts atbildība. Darbā analizēti notikumi, kas norisinājās Igaunijā 2007.gada pavasarī, kad tā piedzīvoja trīs nedēļu ilgus kiberuzbrukumus, lielāko daļu uzbrukumu saņemot no Krievijas Federācijā reģistrētām IP adresēm. Darbā apskatītas hipotētiskas situācijas, kad kiberuzbrukums var sasniegt bruņota uzbrukuma slieksni. Autore secina, ka valsts atbildība par ANO Statūtu 2.panta 4.punktu var iestāties tad, ja tiek pierādīta tieša saistība starp izpildītāju un valsti, kā arī ja kiberuzbrukums sasniedz bruņota uzbrukuma slieksni.

Technological development of last two decades has engaged discussions about threats of state security in the field of information infrastructure. Bachelor’s Thesis „State responsibility for computer network attacks to another state’s critical infrastructure” analyzes if cyber attack to another state’s critical infrastructure can be considered as breach of Article 2(4) of UN Charter and if such acts can incur state responsibility. Attacks, which largely originated form Russian IP addresses, to Estonia in 2007 has been examined. Hypotetical situations, which could be considered as armed attack, has been analyzed. Author concludes that cyberattacks could incur state responsibility for breach of Article 2(4) of UN Charter if ir reaches threshold of armed attack.