Direktīvu pārņemšana: teorija un prakse Latvijā

Abstract

Bakalaura darba tēma ir direktīvu pārņemšanas teorija un prakse Latvijā. Autore darba tēmu atklāj, apskatot Eiropas Savienības sekundāros tiesību aktus un no tām izrietošās Eiropas Savienības dalībvalstu saistības kopumā, uzsverot pienākumus, kas izriet no direktīvām un jo īpaši no Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. panta trešajā daļā noteiktā pienākuma sasniegt direktīvas mērķi. Ievērojot, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz formu un metodēm, ar kādām tās īsteno direktīvas mērķi, darbā atspoguļota tā teorētiskā bāze atbilstoši kurai Latvijā tiek implementētas direktīvu prasības. Lai noskaidrotu šo prasību saistošo raksturu, detalizēti pētīta direktīvas struktūra, klasificējot tās normu veidus un raksturojot katram direktīvas normu veidam atbilstošākās implementācijas metodes. Vienlaikus darba autore analizē tiesību aktu projektus, ar kuriem pārņem direktīvas, tādējādi atspoguļojot direktīvas prasību pārņemšanas praksi Latvijā un identificējot ar to saistīto problemātiku. Lai arī Latvija ierindojas visveiksmīgāko Eiropas Savienības tiesību aktu, tai skaitā direktīvu, ieviesēju vidū, autore argumentē, ka šādi rādītāji ir nepamatoti un neattaisno tiesību aktu kvalitāti, ar kuriem pārņemtas direktīvu prasības. Autore vērš uzmanību, ka nacionālā līmenī ir jāveicina valsts pārvaldes iestāžu izpratne par direktīvas prasību un tās mērķa īstenošanai atbilstošākajiem valsts līmeņa pasākumiem, jo īpaši ievērojot direktīvas specifisko uzbūvi un to normu īpatnības. Lielāka izpratne novērstu direktīvas normu automātisku pārrakstīšanu un palīdzētu orientēties uz direktīvā noteiktā mērķa sasniegšanu, vienlaikus, nodrošinot valsts un privātpersonu interešu ievērošanu.

The theme of the bachelor’s paper is practice and theory in Latvia regarding transposition of directives. The author opens the paper considering the European Union’s secondary legislation and the obligations which they impose for the Member States of the European Union, underlining those which arise from directives, especially the obligation to achieve the result prescribed by the directive as laid down by the Article 288 of the Treaty of Functioning of the European Union. Taking into account the discretion which is left for the Member States of the European Union as to the form and methods they use to achieve the result of directive, the paper reflects theoretical framework upon which Latvia implements provisions laid down by directives. In order to clarify the binding nature of such provisions, the author examines the structure of directive, grouping different types of provisions and describing the most appropriate implementation measures for each of the type. The author also examines the draft legislation, which is done in order to transpose directives into national law thus reflecting the practice of transposition and the problems which arise during this process. Despite of Latvia being among the most successive Member States as to the transposition of European Union legislation into national law, the author argues that such statistics are unfounded and they do not justify the very low quality of legislation drafted in order to transpose directives. The author points to the necessity for the state institutions to contribute the understanding of the provisions laid down by directives and of the measures appropriate for the achievement of the result prescribed by the directive, especially taking into account its particular structure and peculiar provisions. Greater understanding could prevent form simple rewriting of directive, like it could help to achieve the result prescribed by directive meantime guaranteeing the observance of interests of the state and individuals.