Operatīvās darbības rezultātā iegūto ziņu par faktiem izmantošana pierādīšanā

Abstract

Operatīvā darbība neapšaubāmi ir spēcīgs ierocis cīņā ar noziedzību. Korupcija, bandītisms, narkotisko vielu nelikumīgā aprite – šo un arī citu noziegumu apkarošana bieži vien nav iedomājama bez operatīvās darbības. Bet ciktāl ir pieļaujams izmantot operatīvo darbību, lai nodrošinātu kriminālprocesa intereses? Vai un kādos gadījumos operatīvās darbības rezultātā iegūtās ziņas par faktiem ir iespējams izmantot kriminālprocesā kā pierādījumus? Diemžēl gan teorijā, gan praksē jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Darbā, pētot Latvijas un Eiropas tiesību doktrīnu un judikatūru, izanalizēti aktuālākie problēmjautājumi, kas saistīti ar operatīvās darbības rezultātā iegūto ziņu par faktiem izmantošanu pierādīšanā, un nonākts pie secinājumiem, kas, cerams, būs vērtīgi gan kriminālprocesa teorētiķiem, gan praktiķiem.

Without a doubt, operational investigative measures are a powerful tool in combating crime. Corruption, banditry, illegal drug trade – combating of these and many other crimes is often rendered impossible without operational investigative measures. But at what extent are operational investigative measures permissible in order to further the interests of criminal procedure? Whether may the information regarding facts acquired as a result of operational investigative measures be used as evidence in criminal proceedings? Unfortunately, both theory and practice provides more questions with little answers. Upon studying the legal doctrine and case law of Latvia and Europe, the paper analyses actual problems related to the use of information regarding facts acquired during operational investigative measures in the proving process.