Problemātika komersantu darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzēju - licencēšanas un uzraudzības kārtības tiesiskajā regulējumā

Abstract

Maģistra darba ietvaros tiek apskatīts temats „Problemātika komersantu – darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzēju – licencēšanas un uzraudzības kārtībā”. Atbilstoši Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 17.panta otrajai daļai sniegt darbiekārtošanas pakalpojumus Latvijā ir atļauts komersantiem, kuri ir saņēmuši Nodarbinātības valsts aģentūras izsniegtu licenci darbiekārtošanas pakalpojumu sniegšanai. Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma 17.panta pirmās daļas 1. un 2.punkts arī nosaka, ka darbiekārtošanas pakalpojumi ir: 1)starpniecības pakalpojumi darbiekārtošanā un 2)darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumi. Starpniecības pakalpojumi darbiekārtošanā vēl tiek iedalīti sekojošos darbiekārtošanas pakalpojumu sniegšanas veidos: 1)pakalpojumi, kuru ietvaros darba meklētājam tiek nodrošināta darba vai civildienesta attiecību nodibināšana, kā arī strādāšana par atlīdzību starptautisko jaunatnes programmu ietvaros, 2)pakalpojumi, kas saistīti ar darba meklēšanu, ar to saprotot darba meklētāja konsultēšanu darbiekārtošanas jautājumos, informēšanu par brīvajām darba vietām un citus līdzvērtīgus pakalpojumus darba meklētājam, kas paredzēti, lai piedāvātu vai atvieglotu darba tiesisko attiecību nodibināšanu 3)pakalpojumi darba devējiem potenciālo darbinieku atlasei. Lai arī uzskaitītie pakalpojumi ir pieskaitāmi pie starpniecības pakalpojumiem darbiekārtošanā, tie savā starpā ir atšķirīgi. Minētie darbiekārtošanas pakalpojumi atšķiras gan no tā viedokļa, kāds ir pakalpojuma rezultāts, gan arī no tā, kurš ir tiešais pakalpojuma saņēmējs. Piemēram, ja komersants nodarbojas ar darba devējiem potenciālo darbinieku atlasi, tad darbiekārtošanas pakalpojumi tiek sniegti ar mērķi apmierināt darba devēja, kurš ir komersanta klients, intereses, nevis raugoties no darba meklētāju interešu viedokļa. Darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumi Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā skaidroti kā pakalpojumi, kuru ietvaros darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku uz noteiktu laiku personai, kuras labā un vadībā tiks veikts darbs. Tātad, ja tiek sniegti darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumi, tad starp komersantu un darba meklētāju pastāv darba tiesiskās attiecības. Attiecībā uz darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumiem aktuāls jautājums ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 19.novembra direktīva 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām, kas jāievieš līdz 2011.gada 5.decembrim. Licences darbiekārtošanas pakalpojumu sniegšanai saņemšanas process, licences saņēmēja pienākumi, sniedzot pakalpojumus un licences saņēmēju uzraudzība no Nodarbinātības valsts aģentūras puses ir regulēta Ministru kabineta 2007.gada 3.jūlija noteikumos Nr.458 „Komersantu – darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzēju – licencēšanas un uzraudzības kārtība”. Šie Ministru kabineta noteikumi nosaka vienādas prasības attiecībā uz visiem darbiekārtošanas pakalpojumu sniegšanas veidiem, neskatoties uz atšķirībām, kas starp tiem ir konstatējamas. Tāpēc maģistra darbā tiek apskatīti un sniegti priekšlikumi Ministru kabineta 2007.gada 3.jūlija noteikumos Nr.458 „Komersantu – darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzēju – licencēšanas un uzraudzības kārtība”

In this Master Thesis, issue of “Problems with the Procedure of Licensing and Supervision of Merchants – Employment Provision Service Providers”. According to Article 17(2) of the Support of Unemployed and Persons Seeking Employment Law (hereinafter – “Support of Unemployed Law”), only those merchants holding a licence issued by the State Employment Agency are entitled to provide work placement services in Latvia. Subparagraphs 1 and 2 of Article 17(1) of the Support of Unemployed Law provides that work placement services are: 1)mediation services in work placement; and 2)services regarding securing of workforce. Mediation services in work placement are further divided in provision of the following types of work placement services: 1)services within the scope of which the work placement service provider ensures for the person establishment of employment legal relationships or civil service relations, as well as work for remuneration in international youth programmes (international au pair exchange programmes, educational and employment programmes; 2)work-finding services, understanding by this consultation with respect to work placement issues, informing regarding free work places and other equivalent services, which are provided for in order to offer or relieve a person in founding employment legal relations; and 3)services to employers in the recruitment of potential employees. Although the above listed services are considered to be mediation services in work placement, they differ one from another in terms of the result of respective services, as well as in terms of direct recipient of respective services. E.g., if a merchant is engaged in selection of workforce for employers, workforce services are provided with an aim to primarily satisfy expectations of the employer, who is the merchant’s client, considering interests of employees as being of minor importance. Within the Support of Unemployed Law, securing of workforce services are defined as sending an employee for a definite period of time to a person, in favour, and under supervision, of which the work will be done. Thus, if securing of workforce services are provided, labour legal relationship is established between the merchant and a person seeking employment. In relation to workforce securing services, issue of application of Directive 2008/104/EC of the European Parliament and of the Council of 19 November 2008 on temporary agency work is topical. Procedure for obtaining a licence for provision of work placement services, obligations of the recipient of this licence in provision of services, as well as supervision of licence holders by the State Employment Agency is stipulated by the Cabinet of Ministers Regulations No 458 “Procedures for Licensing and Supervision of Merchants – Providers of Work Placement Services”, dated 3 July 2007. These Regulations provides for similar requirements in respect of all types of provision of work placement services, notwithstanding differences among them. Therefore, in this Master Thesis provisions of the above mentioned Regulations are scrutinised and proposals for enhancement of current legal regulation are provided.