Nāves sods Latvijā (12. gs. - 21. gs.sākums)

Abstract

Nāves sods – „zāles slimai sabiedrībai” /Šarls Luijs de Monteskjē/ vai līdzeklis „iznīcināt noziedzniekus kā trakus suņus, ja nav citas iespējas izglābt dzīvību daudziem cilvēkiem /Voltērs/.

Kopš pirmajiem rakstītiem tiesību vēstures avotiem ir zināms, ka jēdzieni „noziegums” un „sods” ir nesaraujami saistīti. Sabiedrisko prasību neievērošanai un klajiem pārkāpumiem vienmēr sekojis valsts nosodījums un pārkāpēja tiesību ierobežojums. Agrāk, piespriežot sodu, valsts mēģināja pārmācīt pārkāpēju, atriebties par radīto kaitējumu, iebiedēt viņu un arī pārējos sabiedrības locekļus. Viens no šādiem sodiem bija arī nāves sods. Maģistra darba tematu autori mudināja izvēlēties joprojām vēl pastāvošās diskusijas, vai mūsdienu tiesību sistēmā nāves sods būtu lietderīgs un nepieciešams, lai atrisinātu pastāvošās problēmas noziedzības jomā. Jau gadsimtiem ilgi tiek apspriesta un analizēta nāvessoda piemērošana. Nāves soda tēmai daudzu gadsimtu garumā pievērsās pārstāvji no dažādiem sabiedrības slāņiem. Tie bija juristi, filozofi, vēsturnieki, rakstnieki un citi sabiedrības locekļi un aktīvisti. Lai gan daudzi sabiedrības locekļi ir pret nāves sodu, autore piekrīt tai sabiedrības daļai, kas uzskata, ka atsevišķos gadījumos par noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem būtu jāpiemēro šāds soda mērs, tomēr autore vēlas piebilst, ka nāves soda piemērošana ir neatgriezenisks, pie tam liktenīgs process it īpaši tad, ja ir pieļauta tiesvedības kļūda, notiesājot nevainīgu cilvēku. Tas nav pieļaujama. Šajā sakarā zīmīgs ir Sokrāta paradokss : „Cilvēks nekad apzināti nedara ļaunu, ļaunu viņš dara tikai savas nezināšanas pēc” . Tāpēc autore sliecas par labu nāves soda piemērošanas aizliegumam . Mūsdienās ar kriminaltiesiskajām represijām valsts cenšas ne vien nosodīt cilvēku, bet arī novērst jaunus noziedzīgus nodarījumus un sekmēt likumpārkāpēja atgriešanos godīgā dzīvē sabiedrībā . Savukārt kriminālsodu mērķi ir atjaunot taisnīgumu, novērst noziedzīgu nodarījumu recidīvu, aizsargāt sabiedrisko drošību, atturēt citus cilvēkus no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas un resocializēt notiesāto personu . Tāpēc valsts nav ieinteresēta cietsirdīgu kriminālsodu piemērošanā – nozīme ir vienīgi soda efektivitātei . Kriminālsods vairs nav tikai noziedzīga nodarījuma juridiskās sekas, bet līdzeklis, ar kuru valsts mēģina mainīt personas attieksmi pret sabiedriskām vērtībām, lai panāktu tās atturēšanos no jauniem pārkāpumiem. Līdz ar to rodas jautājums, vai nāves sods var būt par šādu līdzekli.

Death penalty – „medicine for sick society” /Charles Louis de Montesquieu/ or the means of „destroying the criminals as crazy dogs if there are no other possibilities to save many people’s lives” /Voltaire/.

Since the first written historical sources of rights, it is known that the terms „crime” and „punishment” are definitely connected. For disregarding the social norms and violation there always has been the public condemnation un restrictions in violator’s rights. Earlier, when sentencing, the state tried to castigate the violator, to take revenge for the damage, to intimidate him and also other members of society. One of these punishments was also the death penalty. The reason why the author of the Master Paper has chosen this topic is the continuous discussions about the fact if the death penalty would be useful and necessary in contemporary legal system in order to solve the existing problems in crime. The application of the death penalty is discussed and analysed for centuries. The topic of the death penalty has been interesting for representatives from different society layers during many centuries. These were lawyers, philosophers, historians, writers and other society’s representatives. Although many society’s representatives are against the death penalty, the author agrees with that part of the society which consider that this kind of punishment should be applied in separate cases for specific offences. However, the author would like to add that the application of the death penalty is irreversible and fatal process especially when there is a mistake and an innocent person is convicted. That is not acceptable. In this case Socrates paradox is significant : „Men never do evil so completely and cheerfully as when they do it only because of their ignorance”.

Nowadays, the state tries not only to condemn the person with the criminal repression but also to prevent new crimes and to promote the criminal’s return to the honest life in society. The aims of the punishment are to restore the justice, to prevent the relapse of crime, to protect social safety, to discourage other people from commiting a crime and to rehabilitate the condemned person7. That is the reason why the state is not interested in sentencing cruel punishments – the importance is only in the efficiency of punishment8. Punishment is not only the legal consequences of the crime, but also the means with which the state tries to change the attitude of the person towards the social values, in order to obtain his abstinence from new criminal actions. Consequently, there arises the question – if the death penalty could be as such means.