| dc.description.abstract | Piespiedu darbs Latvijā tiek piemērots jau trīspadsmit gadus, taču joprojām nav rimušas diskusijas, kas saistītas ar piespiedu darba piemērošanu praksē un problēmjautājumiem. Aktualitāti joprojām nezaudē arī fakts, ka Latvijā aizvien ir viens no lielākajiem rādītājiem attiecībā uz ieslodzīto personu skaitu uz 100 000 iedzīvotājiem. Tas rosina domāt par to, vai Latvijā tiek pilnībā izmantotas visas iespējas, ko sniedz piespiedu darba kā kriminālsoda piemērošana.
Autore piedāvā ieskatu galvenajos secinājumos:
1)jākonkretizē Krimināllikumā iekļautais jēdziens „darbnespējīga persona”;
2)būtu vēlams izstrādāt kritērijus, pēc kuriem noteikt piespiedu darba stundu skaitu, jo šobrīd motivāciju tam veido tikai tiesnešu un prokuroru subjektīvs viedoklis;
3)Kriminālprocesa likumā iekļaut punktu, kas uzliktu par pienākumu tiesnešiem spriedumā iekļaut pienāku notiesātajai personai noteiktā laikā ierasties Valsts probācijas dienestā;
4)u.c.
Atslēgvārdi: kriminālsods, piespiedu darbs, piemērošana, izpilde, Valsts probācijas dienests, arests. | en_US |
