Privātpersonu tiesības apstrīdēt citām personām adresētus Eiropas Savienības tiesību aktus

Abstract

Šajā darbā tiek apskatītas privātpersonu tiesības apstrīdēt Eiropas Savienības tiesību aktus. Īpaša uzmanība tiek pievērsta problēmām, kas var rasties, privātpersonām īstenojot šīs tiesības, un vai šajā gadījumā tiek nodrošinātas Eiropas cilvēktiesību aktos nostiprinātās privātpersonu tiesības uz efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Vienlaicīgi tiek izvērtēta judikatūra par privātpersonas locus standi kritēriju interpretāciju, tās veidošanas process un attīstība, kā arī tiek sniegti iespējamie izskaidrojumi šo kritēriju ierobežojošai interpretācijai. Autore apskata pieejamo tiesu praksi par LESD 263. panta ceturto daļu un tās iespējamās konsekvences. Darbā tiek izvērtēts, cik lielā mērā Lisabonas līguma grozījumi pilnveido privātpersonām līdz šim pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Apstrīdamo tiesību aktu loka paplašināšanai nebūs praktisko rezultātu, ja nosacījumu interpretācija par privātpersonu pieteikumu pieļaujamību netiks grozīta. Papildus šajā darbā tiek iezīmēti jauni potenciālie problēmjautājumi, ar kuriem varētu saskarties privātpersona, apstrīdot ES tiesību aktus saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu.

Atslēgvārdi: Eiropas Savienības tiesību akta tieša apstrīdēšana, individuālā un tiešā ieinteresētība, leģislatīvi un ne-leģislatīvi akti, reglamentējošs akts.

This work reviews the ability of private applicants to challenge European Union acts, highlighting the difficulties for private applicants attempting to exercise such rights prescribed, as well as analyzing its compliance with rights on effective judicial protection envisaged by European acts on human rights. The present work outlines the case law on interpretation of locus standi of private applicants, reveals its historical making and evolution process as well as presents possible explanations of such strict interpretation. Alongside with that the author reviews the available case law on 263 (4) TFEU and its possible consequences. The author evaluates whether amendments of Lisbon Treaty are likely to improve previously available judicial remedies to private individuals. Expanding the range of acts subject to challenge would not certainly result in any improvements if the interpretation of conditions of the application admissibility remains unchanged. Additionally, this work envisages new potential problematic issues on the standing of private individuals bringing challenges under article 263 (4) TFEU.

Keywords: Direct challenges of European Union acts, individual and direct concern, legislative and non-legislative acts, regulatory act.