Vārda brīvība valsts dienestā.

Abstract

Iestājoties amatā valsts dienestā, persona nezaudē savas cilvēka tiesības un brīvības, taču šis statuss uzliek zināmus ierobežojumus. Ņemot vērā aizvien biežāk aktualizētās diskusijas par dažādu amatpersonu izteikumu un rīcības pieļaujamību, darba mērķis ir izpētīt un noteikt vārda brīvības valsts dienestā robežas, konstatējot praksē un teorijā norādītos leģitīmos vārda brīvības ierobežojumus un to pamatojumu. Darba autores hipotēze, ka, vadoties no tiesu praksē un juridiskajā literatūrā paustajām atziņām, ir iespējams izšķirt konkrētas amatpersonu grupas, uz kurām attiecināmi līdzīga rakstura ierobežojumi, kā arī noteikt zināmus principus vārda brīvības valsts dienestā ierobežošanas pieļaujamības izvērtēšanā, tiek apstiprināta pētījuma gaitā.

By joining the public service, a person does not lose the basic human rights and freedoms. At the same time this status may impose certain restrictions. Given the increasingly growing debate on the admissibility of the statements and conduct of various public officials, the aim of the thesis is to analyze and determine legitimate restrictions of the freedom of expression in the public service. The author advances a hypothesis that it is possible, on the basis of the case law and the legal literature, to distinguish the particular groups of the officials, which have a similar restrictions, as well as to lay down certain principles regarding the admissibility of the restrictions of the freedom of expression in the public service, and the hypothesis is confirmed during the study.