Eiropas Savienības tiesību akta veida atbilstība noteiktajam mērķim

Abstract

Maģistra darba tēma ir Eiropas Savienības tiesību akta veida atbilstība noteiktajam mērķim. Eiropas Savienības likumdevēja rīcībā ir trīs atšķirīga veida juridiski saistoši instrumenti Eiropas Savienības politisko mērķu sasniegšanai – regulas, direktīvas un lēmumi. Katram minētajam sekundāro tiesību aktu veidam atbilstoši tā legāldefinīcijai un Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atziņām ir noteiktas tiesiskās sekas, kurām ir nozīmē šo tiesību aktu ieviešanā un piemērošanā. Tādējādi starp noteikto politisko mērķi un tā sasniegšanai izvēlēto instrumentu pastāv loģiska un juridiska sakarība. Eiropas Savienības likumdevējs šo sakarību aizvien biežāk neievēro, kā rezultātā Eiropas Savienības sekundāro tiesību aktu ieviešanā un piemērošanā rodas principiālas pretrunas ar primāro tiesību normām. Darba mērķis ir konstatēt un analizēt šos gadījumus, salīdzināt Latvijas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu praksi ieviešot pretrunīgus Eiropas Savienības tiesību aktus un atbilstoši gūtajām atziņām piedāvāt iespējamos risinājumus minētās problēmas novēršanai. Caur praktiskiem piemēriem, kā arī, analizējot Eiropas Savienības Tiesas judikatūru un tiesību doktrīnas atziņas, darbā izsmeļoši atspoguļotas konsekvences, ko rada direktīvu grozīšana ar regulām un vice versa, no leģislatīvā akta atšķirīga neleģislatīvā akta pieņemšana, kā arī viena veida tiesību normu pilnīga iekļaušana cita veida tiesību aktā. Bez tam, aplūkojot konkrētus piemērus, salīdzināta un analizēta šādu Eiropas Savienības sekundāro tiesību aktu ieviešanas metodoloģija Latvijā un citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Pētījuma rezultātā gūtās atziņas liecina, ka tā saturam neatbilstošs Eiropas Savienības sekundārā tiesību akta veids nacionālā līmenī ievērojami apgrūtina vai pat padara neiespējamu tajā ietvertā politiskā mērķa sasniegšanu, kā arī rada šķēršļus personu locus standi īstenošanai. Dalībvalstīs šīs situācijas tiek risinātas ļoti dažādi. Darba autore vērš uzmanību, ka Eiropas Savienības likumdevēja prakse nedrīkstētu būt par pamatu nepieciešamībai radīt tādu Eiropas Savienības tiesību aktu ieviešanas metodoloģijas, ar ko jārisina likumdevēja kļūdas. Tādējādi tiesisks risinājumam ir šādas prakses pārtraukšana, kas īstenojams, vai nu caur primāro tiesību normu grozījumiem, vai dalībvalstu stingrākas nostājas katra konkrētā Eiropas Savienības tiesību akta izstrādes gaitā.

The theme of the master’s paper is compliance of the form of Euopean Union legislation and the aim it serves. European Union legislature has at its disposal three different types of legally binding instruments for reaching European Union’s political objectives - regulations, directives and decisions. Each kind of the said instruments depending upon their definitions and the case law of the European Union Court of Justice has particular legal consequences upon their implementation and enforcement. Thus between the political objectives and the instruments chosen to achieve those objectives there is a logical and legal conjunction. This conjunction is always more disregarded by European Union legislature. As a result during implementation and enforcement of European Union secondary legislation there arise fundamental conflicts with the provisions of European Union primary law. The objective of the paper is to identify and analyze these cases, to compare Latvian and European Union Member States' practices in the implementation and application of such controversial legislation and in accordance with the lessons learned to offer possible solutions to prevent these problems. By practical examples, as well as by the studies of the case law of the European Court of Justice and legal doctrine, the paper introduces exhaustive list of consequences which results from amending regulations by directives and vice versa, from adopting from a legislative act different type of a non-legislative act, as well as, from fully including one type of provisions into another type of legislation. In addition, by the studies of particular cases, the paper also compares the methodology used for implementation of the said legislation into Latvian law and the law of the other European Union member States. The results of the research suggests that inadequate choice of the form of the European Union secondary legislation makes it more difficult and even impossible to reach its aims at national level, as well as, it creates obstacles for using person’s locus standi. In Member States these situations are treated very differently. The author points out that the European Union legislature's practice should not create the need for new methodology of the implementation of the European Union law. A legal solution requires such a practice to be aborted, whether by amendments of European Union primary legislation or by stricter national position in elaboration of particular secondary legislation.