Melošanas biežums un tā saistība ar apmierinātību ar attiecībām

Abstract

Pētījuma mērķis bija noskaidrot melošanas nozīmi romantiskās attiecībās un noskaidrot tās ietekmi uz attiecību kvalitāti. Pētījumā tika pārbaudītas vairākas hipotēzes: 1) indivīda uzskatam, ka partneris bieži melo ir negatīva saistība ar apmierinātību ar attiecībām; 2) uzskatam, ka partneris melo ir pozitīva saistība ar paša melošanas biežumu; 3) paša melošanas biežumam ir negatīva saistība ar apmierinātību ar attiecībām; 4) priekšstatam par melošanas kaitējumu romantiskām attiecībām ir negatīva saistība ar paša melošanas biežumu. Tika izvirzīti arī pētījuma jautājumi par dzimumatšķirību esamību starp mainīgajiem, kā arī par to saistībām ar indivīdu vecumu un attiecību ilgumu. Viens no pētījuma uzdevumiem bija arī uzzināt, kura no melošanas formām visbiežāk tiek pielietota romantiskās attiecībās, kā arī to, kura melošanas forma pēc indivīdu domām nodara vislielāko kaitējumu attiecībām. Pētījumā piedalījās 141 respondents vecumā no 18-35 gadiem - (59% vecumā no 20-25 gadiem) – 100 sievietes un 41 vīrietis, kuriem romantiskās partnerattiecības ir ar pretējo dzimumu. Melošanas biežumu un priekšstatu par partnera melošanas uzvedību mērīšanai tika izveidotas jaunas skalas, kuru pamatā izmantota Tima Koula (Tim Cole) melošanas biežuma aptauja (Cole, 2001). Apmierinātības ar romantiskām attiecībām mērīšanai tika izmantota Sjūzanas S. Hendrikas (Susan S. Hendrick) attiecību novērtēšanas skala (Relationship Assessment Scale/RAS/ Hendrick, 1988). Veicot iegūto datu analīzi, izvirzītās pētījuma hipotēzes apstiprinājās. Tika noskaidrots, ka „klajie meli” pēc respondentu domām nodara vislielāko kaitējumu attiecībām, kā arī ir visretāk pielietotā melošanas forma. Dzimumatšķirības vai mainīgo saistības ar respondentu vecumu un attiecību ilgumu netika atklātas. Iegūtajiem secinājumiem un to interpretācijai ir ierobežojumi, kas liecina, ka nepieciešami komplicētāki pētījumi, lai noskaidrotu objektīvus melošanas uzvedības un attieksmes vērtējumus romantiskās attiecībās.

The purpose of this thesis was to explore the use of deception in romantic relationships and relate the use of such behaviour to relational outcomes. Following hypotheses were proposed: 1) relational satisfaction is inversely related to belief that a partner engages in deception; 2) one’s own use of deception is related to the belief that partner is dishonest; 3) one’s own use of deception is inversely related to ones rational satisfaction 4) one’s own use of deception is inversely related to belief that lying does harm to romantic relationship. The study also set up questions concerning the appearance of sex distinction between variables, as well as variables’ associations with partners’ age and duration of relationships. One of thesis’ targets was to find out which form of deception is most commonly present in romantic relationships and which form of deception, according to individuals’ opinion, does most harm to relationships. A total of 141 romantically involved male (41) and female (100) completed self-report questionnaire regarding their own use of deception as well as their partners (all respondents claimed to be in relationships with the opposite sex). Deception frequency was measured by new scales created in the framework of this study based on Tim Cole’s survey (Cole, 2001). Satisfaction with romantic relationships was measured by Susan S. Hendrick’s relationship measurement scale (Relationship Assessment Scale/RAS/ Hendrick, 1988). Analysis of acquired data approved all hypothesises. It was also discovered that respondents used “blatant lies” least often, and rated them as the most harmful to relationship. In turn, sex distinctions or variables’ associations with respondent age and period of relationships were not discovered. Study’s conclusions and their interpretation has restrictions, which calls for more complex research in order to assess deceptive behavior and attitudes in romantic relationships