Neiromediatoru līmeņu izmaiņas haloperidola uzvedības modelī

Abstract

Šizofrēnijas ārstēšanā visbiežāk lietotais līdzeklis ir pirmās paaudzes neiroleptiķis haloperidols. Kaut arī ir pierādīta tā efektivitāte, haloperidols bieži izraisa dažādus blakusefektus – parkinsonismu, diastonijas, tahikardiju, kā arī psihomotoro, kognitīvo funkciju un atmiņas traucējumus. Tāpēc tiek meklētas vielas, ar kurām šos blakusefektus nomākt. Neiroprotektīvas īpašības ir atklātas mildronātam, savukārt jaunajam savienojumam 1,4-dihidropiridīnu atvasinājumam D3-72 atmiņu uzlabojošas īpašības. Šī diplomdarba mērķis bija noskaidrot vai haloperidols, mildronāts un D3-72 izmainīs neiromediatoru saturu žurku smadzenēs, kā arī vai D3-72 un mildronāts spēj novērst haloperidola izraisītās izmaiņas neiromediatoru līmeņos. Rezultāti uzrādīja, ka neviena no vielām nav izmainījusi neiromediatoru līmeni ticamības robežās. Atslēgas vārdi: haloperidols, mildronāts, 1,4-dihidropiridīni

Haloperidol is the most often used neuroleptic in treatment of schizophrenia. Its efficiency has been proven, however side effects are common – parkinsonism, dyastonia, tachycardia, also psychomotor, cognitive function and memory problems. New drugs are tested to prevent these side effects. There are evidence for mildronate’s neuroprotective properties and the new 1,4-dihydropyridine derivative D3-72 has been found to improve memory. The goal of this study was to evaluate how haloperidol, mildronate and D3-72 affect neurotransmitter levels in rat brain, and whether D3-72 or mildronate prevents haloperidol induced changes in neurotransmitter levels. The results showed no significant changes in monoamines levels. Keywords: haloperidol, mildronate, 1,4-dihydropyridine