Datora atmiņas darbības principu efektīva izmantošana

Abstract

Klasiski programmēšanā programmu efektivitāti ir pieņemts mērīt ar darbību skaitu, kas programmai ir jāveic, un atmiņas daudzumu, cik tā aizņems. Šie efektivitātes mērīšanas principi tika pieņemti jau datoru radīšanās pirmsākumos, tomēr tad datori strādāja mazliet citādāk. Viena būtiska atšķirība no moderniem datoriem bija tāda, ka nebija nekādas lielas atšķirības starp procesora darbības ātrumu un atmiņas darbības ātrumu. Šī atšķirība katru gadu ir turpinājusi augt un nav viegli atrodami materiāli ar gan vienkāršiem, gan sarežģīties piemēriem un paskaidrojumiem. Tieši tāpēc šajā darbā tika teorētiski apskatīta gan atmiņas hierarhija, gan tās ietekme uz programmu efektivitāti un ilustrēti gan vienkārši piemēri, gan tiks pārveidotas jau datu struktūras.

It's classic to measure program efficiency with number of operations that the program has to do and the amount of memory that it's going to use. Those efficiency measurement principles were made when computers were not so advanced but computer back then worked a little bit differently. One big difference from modern computer was that there was not a big difference between the processor speed and the memory speed. Every year this difference has been growing and it's not easy to find materials that have both hard and simple examples and explanation about this. That's the reason that in this thesis the author will describe the memory's hierarchy, it's effect on program efficiency, illustrate simple examples and with these principles reconstruct knows data structures.