Sprediķis protestantiskajā tradīcijā: konteksts, uzdevums, forma

Abstract

Daudzas no homilētikas rokasgrāmatām lielu uzmanību velta sprediķošanas tehniskajiem aspektiem, novārtā atstājot pašu sprediķošanas pamatojumu, jēgu, pamata uzdevumu. Predikantam pirms kāpšanas kancelē ir jāapzinās viņam uzticētais uzdevums formēt cilvēku draudzē par jauno Kristus pārveidoto personu. Sprediķošana ir veids kādā Kristus paša iestādītajā Baznīcā caur Svēto Garu turpina darbu ar cilvēkiem un pārveido tos dzīvei šajā kopienā, kuru pats ir izveidojis un uztur to.Sprediķis tādējādi nav paredzēts individuālai izmaiņai, bet augšanai draudzē un ir notikums draudzes dievkalpojuma laikā un draudzes locekļu atbildes reakcijā tam ar attiecībām, kādas tā veido savā starpā. Atslēgvārdi: homilētika sprediķis, sprediķošana, Baznīca, draudze

Many of homiletic guides give a big attention to technical parameters of a sermon, leaving the reason, meaning and main purpose behind. Preacher must, before he enters the pulpit, realise the task he is given, that it is not simply exposition of the text, but a much deeper one – his task is to understand, as the thesis suggests, that the main purpose of the sermon is to form a person into the congregation as a new person transformed by Christ, and to fulfil this purpose. Preaching is the way through which Christ continues His work in the Church He has established through the Holy Spirit with his people and transforming them for the life in this community, which He himself has established and maintains. Keywords: homiletics, sermon, preaching, Church, congregation