Fiksācijas disparitātes un verģences atbildes saistība ar konverģences nepietiekamību

Abstract

Maģistra darbs ir uzrakstīts angļu valodā uz 36 lapām. Tas satur 27 attēlus, 5 tabulas, 4 pielikumus, 26 literatūras avotus. Mērķis. Izanalizēt, vai pastāv sakarība starp konverģences nepietiekamību, fiksācijas disparitāti un verģences atbildi. Subjekti. 1. eksperimentā piedalījās 2 subjekti, bet 2. eksperimentā piedalījās 1 subjekts. Vienam subjektam nebija verģences darbības traucējumu, bet otram bija konverģences nepietiekamība. Abi subjekti bija emetropi. Metode. Fiksācijas disparitāte un dinamiskās verģences atbilde (ar 60’, 90’ un 120’ soļa stimuliem) tika nomērītas 30 cm un 100 cm fiksācijas attālumā, izmantojot nonius metodi. 1. eksperimentā visi mērījumi tika atkārtoti 5 dienas. 2. eksperimentā mērījumus atkārtoja pēc 2 nedēļu ilgiem ortoptiskiem vingrnājumiem. Rezultāti. Gan simptomātiskam, gan asimptomātiskam subjektam novēroja FD rezultātu pasliktināšanos, ja mērījumus atkārtoja 5 dienas. FD līkne kļuva stāvāka trešajā dienā simptomātiskam subjektam un piektajā dienā asimptomātiskam subjektam. Verģences atbildes relatīvais ātrums uzrādīja analogu tendenci. Pēc 2 nedēļu ortoptiskiem vingrinājumiem konverģences tuvuma punkts uzlabojās. Secinājumi. 1. Ninius metode nav efektīva treniņu metode konverģences nepietiekamības gadījumā. 2. Pēc ilglaicīgas mērījumu atkārtošanas novēro rezultātu pasliktināšanos gan fiksācijas disparitātei, gan verģences atbildei subjektiem ar un bez konverģences nepietiekamību. 3. Mērījumu atkārotšana vairāku dienu garumā var radīt lielāku rezultātu izkliedi. To varētu izmantot, lai atklātu subjektus ar vājāku verģences sistēmas darbību – ar lielāku rezultātu izkliedi un uzrādot rezultātu pasliktināšanos agrāk kā subjekti bez verģences darbības traucējumiem. 4. Jāizvērtē lielāka subjektu grupa, lai saprastu fiksācijas disparitātes un dinamiskās verģences atbildes izmaiņas pēc tradicionāliem ortoptiskiem vingrinājumiem. Atslēgas vārdi: konverģences nepietiekamība, nonius metode, fiksācijas disparitāte, dinamiskā verģence.

Master work is written in English on pages. It contains 27 figures, 5 tables, 4 appendixes, 26 references. Purpose. To analyse if there could be found conjoint link between convergence insufficiency, fixation disparity, and vergence response. Subjects. Two subjects participated in the Experiment 1 and one subject in Experiment 2. One person had no convergence problems; other person had symptoms of convergence insufficiency (CI). Both were emmetropes. Methods. Nonius method was used to measure fixation disparity (FD) and dynamic vergence step response (with 60’, 90’, and 120’ step stimuli) at 30 cm and 100 cm. In Experiment 1, all measurements were repeated for 5 days. In Experiment 2, measurements were repeated after two weeks of orthoptic training. Results. Both, symptomatic and asymptomatic subject showed worsening of FD results, if measurements were repeated for 5 days. FD curve become steeper at Day3 for symptomatic subject and at Day5 for asymptomatic subject. The relative velocity of dynamic vergence step response showed the same tendency. After the 2 weeks of orthoptic exercises, the near point of convergence was reduced. Conclusions. 1. The nonius method is not effective as a training method for convergence insufficiency. 2. There is worsening of the results after prolonged repetitions of the measurements both for fixation disparity and dynamic vergence step responses as for subjects with and without convergence insufficiency. 3. Repetitions of measurements at different days can produce larger distribution of the results. It could be used to reveal subjects with weaker vergence system – having larger dispersion and showing worsening of the results earlier then subjects with no vergence problems. 4. There must be more subjects examined to understand better changes of fixation disparity and dynamic vergence step response after traditional orthoptic training. Keywords: convergence insufficiency, nonius method, fixation disparity, dynamic vergence.