Redzes asuma atkarība no optiskā defokusa un apmiglojuma adaptācijas

Abstract

Bakalaura darbs ir uzrakstīts latviešu valodā, datorsalikumā uz 34 lapaspusēm. Tas satur 18 attēlus, 1 tabulu, 22 atsauces uz literatūras avotiem.

Darba mērķis: novērtēt, kā optiskā apmiglojuma līmenis un adaptācijas ilgums ietekmē redzes asuma uzlabošanos.

Metodika: apmiglojums tika ierosināts, izmantojot +1,0 D un +2,0 D optisko apmiglojumu, adaptācija katram optiskā apmiglojuma līmenim ilga 15 un 30 minūtes. Pirms un pēc apmiglojuma adaptācijas tika mērīts redzes asums, izmantojot The Freiburg Visual Acuity Test programmu.

Secinājumi: vairumam dalībnieku redzes asuma uzlabojums bija lielāks pēc +1,0 D liela optiskā apmiglojuma adaptācijas, nekā pēc adaptācijas +2,0 D lēcai. Palielinot apmiglojuma adaptācijas laiku, tiek iegūtas lielākas redzes asuma pieauguma vērtības.

Atslēgas vārdi: defokuss, apmiglojuma adaptācija, redzes asums.

Bachelor thesis is written on 34 pages by computer in Latvian. It contains 18 figures, 1 table. There are 22 references to literature.

Aim: to evaluate whether after adaptation to optical defocus, improvement of visual acuity can be observed.

Methods: Blur was induced by using +1,00 D and +2,00 D ophthalmic lenses. Duration of adaptation for each blur level was 15 and 30 minutes. Visual acuity was measured before and after blur adaptation by using The Freiburg Visual Acuity Test (FrACT) programm.

Conclusions: most of participants improvement of visual acuity was greater after +1,0 D optical adaptation to blur, than adaption of +2,0 D lens. Increasing time of the adaption to blur, values of visual acuity improvements was higher.

Key words: defocus, blur adaptation, visual acuity.