Pacienti ar konverģences nepietiekamību optometrista praksē

Abstract

Darba mērķi: Novērtēt konverģences nepietiekamības izplatību optometrista praksē. Novērtēt pacientu līdzestību konverģences nepietiekamības ortoptiskā ārstēšanā. Novērtēt ārstēšanas ilgtermiņa efektivitāti pacientiem, kuri izgājuši redzes terapijas kursu. Metode: Tika izanalizētas 670 pacientu kartiņas. Statistiskie dati no 656 pacientu kartiņām tika izmantoti analīzei. Subjektu vecums bija no 5 līdz 84 gadiem, no viņiem 466 bija sievietes un 190 – vīrieši. 14 pacienti ar pastāvīgo šķielēšanu tika izslēgti. Pacienti tika klasificēti atbilstoši viņu tuvuma eksoforijas virzienam un sekojošo klīnisko pazīmju skaitam: (1)eksoforija tuvumā, kas ir ≥ 4 ∆ par tāluma heteroforiju; (2)nepietiekamas pozitīvas fūziju rezerves; (3)attālināts konverģences tuvuma punkts Tālāk pacienti tika klasificēti: bez konverģences nepietiekamības (tuvumā nav eksoforijas vai starpība starp tāluma un tuvuma eksoforiju < 4 ∆); vājas aizdomas par KN (eksoforija tuvumā un 1 pazīme); stipras aizdomas par KN (eksoforija tuvumā un 2 pazīmes); neapšaubama KN (eksoforija tuvumā un 3 pazīmes) Rezultāti: 6,6% bija vājas aizdomas par KN, 4,3% - stipras aizdomas par KN un 3,8% - neapšaubama KN. Klīniski nozīmīga konverģences nepietiekamība (stipras aizdomas un neapšaubama) bija atrasta 8,11% pacientu. 41,3% simptomātisku pacientu piekrita vingrinājumiem. Reāla pacientu līdzestība sastāda 10,9%. Netika novērota klīniski nozīmīgas parametru izmaiņas pacientiem, kuri pirms 2,5 gadiem veiksmīgi pabeidza redzes terapijas kursu. Secinājumi: Konverģences nepietiekamības izplatība optometrista praksē sastāda 8,11%. Vingrinājumu terapiju pabeiguši tikai 10,9% simptomātisku pacientu. Šīs skaitlis varētu aprakstīt reālo pacientu līdzestību. 2,5 gadu laikā pēc vingrinājumu veiksmīgas pabeigšanas netika novērota konverģences nepietiekamības klīnisko pazīmju recidivēšana un simptomātikas parādīšanās.

Aim: To evaluate the incidence of convergence insufficiency in optometric practise. To study patient compliance in the orthoptic treatment. To evaluate the long-term effectiveness of orthoptics. Methods: 670 case notes were reviewed. Data from 656 case notes were used for statistical analyses. Patient age was from 5 to 84 years, 466 were women and 190 – men. 14 patients with constant squint were excluded. Patients were classified according to the direction of their heterophoria and the number of the following clinical signs present: (1)exophoria at near ≥ 4  than at far; (2)insufficient fusional convergence; (3)receded near point of convergence. Patients were then classified as: no CI (nonexophoric at near or < 4  difference between far and near); low suspect CI (exophoric at near and 1 sign); high suspect CI (exophoric at near and 2 signs); or definite CI (exophoric at near and 3 signs). Results: 6,6% patients were classified as low suspect CI, 4,3% as high suspect CI and 3,8% as definite CI. Clinically significant CI (high suspect and definite categories) was identified in 8,11% patients. 41,3% symptomatic patients agreed to orthoptics. Patient compliance was only 10,9%. There wasn`t noted clinically significant changes in parameters 2,5 years after the orthoptic treatment. Conclusions: The incidence of convergence insufficiency in optometry practice is 8,11%. Patient compliance in orthoptic treatment is 10,9%. 2,5 years after orthoptic treatment reccurence of the clinical signs and simptomatics isn`t noted.